Barbara Gaile DEBESIS

Publicēts: 27.05.16

Manas izstādes projekta idejas pamatā ir pētījums par to, kas ir tā aina vai skats, ko būtu redzējis pirmais cilvēks vai pirmatnējais cilvēks. Ņemot vērā ģeogrāfiskās un topogrāfiskās izmaiņas, kas notiek uz Zemes, meklēt nemainīgu, konstantu ainavu būtu maldīgi. Var uzskatīt, ka jūra būtu tā, kas nemainīgi saglabājusies cauri gadu tūkstošiem (tā uzskata Hirosi Sugimoto). Tam varētu piekrist, bet, ņemot vērā, ka ne visur uz zemes ir redzama un pieejama jūra un ne katrs cilvēks savā dzīvē redzējis jūru, vēlētos attīstīt šo meklējumu vēl precīzākā un reizē minimālistiskā sfērā. Noteikti gribētu apgalvot, ka debesis ir tā aina vai skats, ko agrīnais cilvēks ir redzējis tādā pat nemainīgā veidā, kā mēs tās šodien redzam.

Tām raksturīgs mainīgums, jo lieki atgādināt, ka debesu krāsa un tonalitāte ik brīdi diennakts laikā mainās un rīt tās nebūs tādas kā šodien vai aizvakar. Debesīm būtiska ir daudzveidība, jo dažādu ģeogrāfisku un astronomisku apsvērumu dēļ Antarktīdā tās nav tādas kā Kosas salā, vai Daugavpils apkaimē – kā Okinavas salā. Tomēr debesis savā kopumā un vispārinājumā nākas atzīt par konstantām ja ņemam vērā, ka senais cilvēks tās redzējis tādas, kā mēs, un mēs tās redzam, kā viņš pirms daudziem tūkstošiem gadu. Šis pretrunīgais un paradoksālais apgalvojums mani sajūsmina un liek domāt par to, ka cilvēks savā eksistences laikā vienmēr skatījies debesīs. Tāpat kā es to daru ik dienu. Un īstenībā, kad skatos debesīs, ko es skatos un redzu: vai mainīgo mākoņu sabiezējumu masas vai gaiši zilo ozona slāni, kura burvīgo toni veido gaisa, ūdens un saules saspēle? Vai arī – es redzu Visumu (kas ir aiz ozona slāņa) un tā bezgalību. Varētu teikt, ka skatos bezgalībā (kas cilvēka prāta ierobežotības dēļ ir grūti aptverama), un to ir iespējams darīt bezgalīgi. Šī darbība jeb akts, ka cilvēks jau sen veras bezgalībā, man liekas ļoti nozīmīgi un raksturojoši tieši cilvēka būtnei un esībai. Un patiesībā, kad cilvēks lūkojas debesu bezgalībā, vai tas, ko viņš meklē saskatīt, nav viņš pats?

Barbara Gaile