Bents Holšteins “FERNWEH”

Publicēts: 17.07.15

 

Bents Holšteins “FERNWEH”

Lai raksturotu, kas ir viņa galvenais stimuls mākslā, Bents Holšteins lieto vācu vārdu Fernweh. Angļi to tulko kā Wanderlust – ceļošanas prieks, un šo divu vārdu salikums ir lielisks ceļvedis uz 73 gadus vecā dāņu mākslinieka mākslas izpratni. Viņš aizvien vēlas būt kādā citā vietā, un viņa vēlme ceļot ir nepiesātināma. Šajās vietās jābūt ūdenim, kalniem, un tur jābūt gaismai. Interesantai vai dramatiskai gaismai.

“Kāpēc mūs allaž pievelk ūdens? Kāpēc jūs ceļojat ar kuģi?” viņš jautā, un piebilst: “Mana māksla vienmēr atnāk no citurienes. Savas gleznas es gleznoju studijā Kopenhāgenā, taču manas vīzijas nāk no Karību jūras, Meksikas. Ūdens ir galvenais elements. Mani jaukākie brīži ir tie, kad es makšķerēju “plakanzivis” Floridas koraļļu arhipelāgā. Ūdens ir tikai dažas collas dziļš. Es nevaru saredzēt krastu. Liekas, tu stāvi milzīga ziepju burbuļa iekšpusē. Nevari atšķirt ūdeni no zemes – pāreja ir neskaidra, un tas mani apbur.” Bents norāda uz vairākām jaunām gleznām, ko gatavojas sūtīt ar kuģi uz Latviju un vēlreiz atkārto “Tās nav naturālistiskas. Es sajuktu prātā, ja gleznotu dabu.”

Taču viņš glezno dabu. Savu ļoti personisko dabas elementu interpretāciju. “Kāpēc ūdens un kalni mani valdzina?” viņš jautā un tūdaļ atbild uz savu jautājumu: “Mēs, dāņi, pēc izcelsmes esam zemienes fermeri. Mūs dīvainā kārtā pievelk tādas bīstamas vietas kā kalni. Gan pret kalniem, gan pret ūdeni jāizturas ar dziļu cieņu.   Ir dzīvībai bīstamas klintis un aizas, haizivis un trakojošas straumes. Un grūtības, kas jāpārvar, gleznojot šo izaicinājumu un apdraudējumu klāstu, ir milzīgas”.

Arī šobrīd, 50 gadus pēc pirmās savu darbu publiskās izstādes Kopenhāgenas Galleri M, Bents Holšteins joprojām turpina savas meistarības spodrināšanu, ko darījis visa mūža garumā. Viņu uzskata par tehniski vismeistarīgāko savas paaudzes grafiskās mākslas pārstāvi. Viņam nav formālas mākslas izglītības. Nekad viņš nav bijis Karaliskās akadēmijas goda profesors. Viņš ir cilvēks, kas ticis uz augšu tikai paša spēkiem, autodidakts. Dāņu mākslas kritiķis Peters Mihaels Hornungs rakstījis: “Autodidakts ir persona, kas par skolotāju izvēlējies pats sevi. Benta Holšteina gadījumā tā ir bijusi teicama izvēle.” Viņš nepārtraukti eksperimentējis ar jauniem materiāliem, un viens no viņa nesenajiem jaunatradumiem ir glezniecības apvienošana ar foto attēliem uz alumīnija.

Bents Holšteins ir pilsētas cilvēks. Viņš dzīvo Kopenhāgenas centrā, un tur aizvadījis visu mūžu. Taču vairāk nekā pusgadsimta garumā, visi viņa darbi pārsvarā radušies ceļojumos ārpus dzimtās pilsētvides. Viņš nekad neuzstāda savu molbertu un audeklus Floridas liedagā vai arī Slovēnijas kalnos, kur viņš nododas savai nepārvaramajai kaislībai – makšķerēšanai ar mušu ēsmu. Viņš pat neņem līdzi skiču albumu vai zīmuļus. Viņa ceļojumu visuzticamākais pavadonis, neskaitot somu izcelsmes sievu Mekkiju, ir divas vērīgas acis un fotoaparāts. Atgriezies savā pilsētas miteklī un studijā, viņš palēnām prātā pārcilā gūtos iespaidus un līdzatvestās fotogrāfijas, un tad transformē tos uz audekla. Uz kādu laiku viņš pat bija pametis fotoaparātu. “No svara ir tēls, kas ir jūsu smadzenēs. Pirmais iespaids no tā, ko esat redzējis. Es gleznoju savus iespaidus.”

Tāda ir bijusi viņa dzīve, kopš tā laika, kad bija izlēmis kļūt par profesionālu mākslinieku. Šo lēmumu viņš nebija pieņēmis, būdams vēl bērns vai arī pusaudzis. Māksla nebija viņa mājas dzīves vai ģimenes sastāvdaļa. Viņš deva priekšroku mūzikai, un sāka spēlēt džeza orķestrī. Pēc pieciem gadiem viņš mākslas kritiķim Peteram Mihaelam Hronungam stāstījis, ka, ieraugot kādu gleznu sava drauga mūziķa mājās, pirmo reizi atskārtis, ka arī tēlotājmākslas darbs var būt tikpat nozīmīgs un spēcīgs, kā muzikāla kompozīcija. Te Holšteins bija redzējis dāņu modernās mākslas kolekciju, galvenokārt COBRA-grupas ekspresionistu darbus, un īpaši vienu pasaulslavenā dāņu mākslinieka Asdžera Jorna gleznu. Jaunais Holšteins neiemīlējās nedz gleznā, nedz arī dramatiskajā un spēcīgajā ekspresionismā. Taču glezna viņu bija saviļņojusi. 1960. g. būdams Parīzē, Holšteins mākslas priekšmetu tirgotavas skatlogā pamanījis kādu gleznu. Tā bijusi tik drosmīga un vienkārša, ka pēc tam gandrīz vai vajājusi viņu. Vienkārši dzeltens ar melnu plankumu. Gleznojis spāņu mākslinieks Antonijs Tapiess. Tā pārvērta Bentu Holšteinu, basa spēlmani un godkārīgu mūziķi, par godkārīgu tēlotājmākslas pārstāvi. Muzicēšana un audeklu apgleznošana galu galā nebija viņa pamatdarbs. Viņš bija praktikants lielā kuģniecības kompānijā, kas piederēja pazīstamam dāņu kuģu īpašniekam A.P. Meleram-Majerskam. Taču tas bija vien uz īsu laiku. Pēc trīs gadiem viņš pameta darbu un kļuva par mākslinieku uz pilnu slodzi.

“Šķiet, ka mums bija atšķirīgas intereses, man un Majerskam”, viņš man teica, smaidīdams savu tipiski holšteinisko smaidu: “Viņi nodarbojās ar naftas izpēti Ziemeļjūrā, es vēlējos ko citu. Mana pirmā izstāde tika izpārdota. Es nopelnīju desmit reizes vairāk nekā praktikanta mēnešalga. Es sapratu, ka esmu mākslinieks. Nevis kuģniecības kompānijas praktikants.”

Viņš kļuva par mākslas kritiķi. Holšteins bija populāra persona radio un TV mākslas programmās. Dānijas Nacionālā radio un televīzija kompānija piedāvāja viņam darbu. Taču stabils darbs ar pensijas nodrošinājuma programmu nebija viņa lauciņš. Pēc pāris gadiem viņam vairs nebija jādomā par cita darba iespējām. 1982. g. laikraksts BT atzina Holšteinu par vienu no tiem 20 gleznotājiem Dānijā, kas iztiku spēj nopelnīt ar savu mākslu.  “Tu kļūsti par mākslinieku tāpēc, ka tu nevari to nedarīt, un tāpēc, ka tas tev dod absolūtu brīvību. Neviens nevar traucēt tev gleznot tā, kā tu vēlies,” viņš teica.

Bentam Holšteinam bija dota brīvība radīt mākslu un ceļot. Viņa pasaulē abas šīs lietas ir cieši saistītas. Ceļošana viņam nozīmē nebeidzamu valdzinājumu. Kā neviens cits viņš spēj atklāties nostāstos par saviem ceļojumiem. 1992. g. es viņu intervēju grāmatai, kuru izdeva par godu viņa 50 gadu jubilejai.  Viņš runāja par britu kuģu kapteiņiem, kuri bija atklājuši Karību jūru, kuģojot no Land’s End [vistālākais punkts Anglijas rietumos, Kornvolā] un vedot uz priekšējā klāja sviesta trauku. Kad saule izkausēja sviestu, viņi pagriezās 90 grādus pa labi un pēc dažām nedēļām sasniedza Barbadosu. Holšteins stāstīja, kā Austrālijas aborigēni mērot attālumus dziesmās un kā eskimosi pēc atmiņas uzzīmējuši detalizētu un pareizu Hudzonas līča karti, neko nezinot par kartogrāfiju. Viss tas Holšteinu fascinēja. “Tikai idioti var saukt šos cilvēkus par primitīviem. Viņiem patiešām bija zināšanas… ,” viņš piebilda. Kustība un māksla ir cieši saistītas. Kad esi sasniedzis savu nosprausto galamērķi, attopies, ka tas ir tikai uz īsu laiku, vai pat liek vilties. Holšteins pieminēja kapteini Ahābu no Hermaņa Melvila darba “Mobijs Diks”: “Viņš nebeidzami ceļo, meklējot savu Lielo Balto Vali. Stāvēdams uz klāja, kur bija izurbis caurumu, kurā ievietot savu koka kāju. Un tad, kad viņš beidzot pēc mūžu gara ceļojuma to atrod, viņš saprot, ka jau zaudējis interesi par to.”

 Ar Holšteina pasauli cieši saistīts arī bagātais vīrs no “Hofmaņa stāstiem”, kurš kolekcionēja ainavas. Viņš mobilizēja simtiem cilvēku un izlietoja milzums līdzekļu, lai būvētu ceļus un nocirstu mežus tā, lai beigās iegūtu vietu ar perfektu ainavu. Tad viņš ietvēra skatienā šo lielisko ainavu un aizbrauca, lai nekad vairs neatgrieztos. Ainava bija ierakstīta viņa atmiņā. Ar to pietika.

Bents Holšteins ir gan skatu kolekcionārs, gan to interpretētājs. Viņa agrīnajos darbos tas tik dominējoši neizpaudās, jo tajos viņš apvienoja reālismu ar abstrakcionismu un bieži arī pievienoja klāt dzīvniekus, kas tur visai loģiski neiederējās. Taču savu mākslu viņš pavirzīja soli tālāk. Izstāde Tide Lines [Paisuma līnijas], kas 2001. g. notika Asbaek Gallery, bija pagrieziena punkts. Holšteins, aizrautīgais zvejnieks, ceļotājs un mākslinieks, bija pārņemts ar vizuālo drāmu, kas norisinājās Floridas koraļļu arhipelāgā. “Uzturēdamies nelielā viesnīciņā Maratonā, es kā apburts vēroju, kā, tuvojoties negaisam, viļņojas paisuma ūdeņi, mainās debesis, krāsu toņi no laškrāsas sārtā līdz pat melnajam,” viņš rakstīja izstādes katalogā. Viņš brauc laivā eksotisku zivju meklējumos, izkāpj no laivas seklumā, kur ūdens sniedzas tikai līdz ceļgaliem, “skatīdamies sev apkārt, ievērodams tikai zīdaini-pelēko ūdeni un dzeltenās debesis. Ūdens viļņošanās ap tavām kājām garā plūsmā no sanešiem zīmē savas līnijas. Paisuma līnijas.”

Nelaiķis Ole Lindbo, mākslas kritiķis un Danish Art Magazine redaktors, veltījis izstādei jūsmīgu recenziju:

Daudzu gadu garumā gleznotājs Bents Holšteins kultivēja estētisku pilnību un līdzsvaru. Viņa audekli bija skaisti un izsvērti, eleganti un izsmalcināti. Savu laikabiedru vidū viņš bija aristokrāts… Bet gleznas, pirmkārt, bija diskrēti pārdrošas, ar hedonisku jutekliskumu un izsmalcinātu eleganci. Laikā, kad liela daļa glezniecības tiek radīta ar nolūku izraisīt asociācijas par milzīgām paģirām, par neskūtām sejām un riebīgām atraugām, nevīžību un streipuļošanu, Holšteins kļūst par ļoti savrupu personību. Ar savām maņām un īpašo dzirdi krāsu spektra muzikālo kvalitāšu uztveršanai viņš acīmredzami izcēlās apkārtējo vidū. Tieši tāpat kā stepa dejotājs slampājošu zemnieku vidū.

Vēlāk Ole Lindbo raksturoja Holšteina jaunos darbus kā gleznas, kurās “jūtām un sajūtām bija ļauta pilnīga vaļa. Bija gleznas, kas vienlaikus gan peldēja, gan dejoja. Tajās bija daba, kas labi orķestrēta, redzēta un vērota ar asu, bet mīlošu aci. Taču bija arī gleznas pilnas miera un harmonijas – un vibrējošas enerģijas pilnas. ”

Kā rakstīja Lindbo, savos nebeidzamajos ainavu meklējumos Holšteins bija stipri riskējis, veidojot savu mākslu par kaut ko tādu, kas ir pilnīgi jauns un ļoti grūts, bet “Viņš sasniedza krastu, un viss redzētais bija uzkrājies viņa atmiņā un acs tīklenē. Visu viņš bija notvēris savos audeklos. Kā zvejnieks viņš bija pārbraucis malā ar lielu lomu.”

Sēdēdami Benta Holšteina studijā viņa Kopenhāgenas dzīvokļa augšstāvā, mēs pārskatām viņa gleznas, kas sagatavotas nosūtīšanai uz Daugavpili, kur tiks sarīkota viena no līdz šim vērienīgākajām viņa darbu izstādēm. Mēs runājam par gleznām, kurās viņš miksē fotogrāfijas un abstraktus krāsu triepienus uz laminēta koka un alumīnija. Redzami Centrāleiropas tumšo kalnu skati un dabasskats no viņa piekrastes vasaras rezidences, kas ir uz ziemeļiem no Kopenhāgenas. Viņš nepārtraukti eksperimentē, izmēģinot jaunas kompozīcijas un jaunus materiālus. Tie ir nebeidzami pūliņi un tiekšanās pēc pilnības. Es zinu, viņš apzinās, ka to nekad nesasniegs. Ja viņam tas izdotos, tad tāpat kā kapteinis Ahabs viņš zaudētu interesi. Taču atšķirībā no bagātā vīra Hofmaņa stāstos viņa bagātīgā ainavu kolekcija nav ieslodzīta smadzenēs. Tās tiek nepārtraukti interpretētas un pārnestas gleznās citiem par prieku. Un tās dziļi sakņojas Holšteina kaislē ceļot un Frenweh.

Lasse Jensens

Lasse Jensens (dz. 1946. g.) ir atzīts dāņu rakstnieks, dokumentālists un žurnālists, vairāku godalgu ieguvējs. 50 darba gadu laikā ir bijis kara korespondents Indoķīnā un piedalījies arī citos karos, ASV korespondents Dānijas radio korporācijā, ir pildījis galvenā redaktora pienākumus dāņu radio un telekomunikācijā un bijis TV2 Ziņu dienesta galvenais redaktors. Viņš ir bijis Eirovīzijas (EBU) biroja vadītājs Ņujorkā. Kopš 1997. g., būdams Jensen & Kompagni dibinātājs un īpašnieks, ir producējis un režisējis vairāk nekā 20 dokumentālo filmu un seriālu. Laikā no 2001. g. līdz 2004. g. izveidoja, rediģēja un nostiprināja žurnālu Dānijas Radio. Viņš ir bijis Dienviddānijas Universitātes asociētais profesors žurnālistikā un vada iknedēļas sleju dienas izdevumā Information. Dānijas dienas laikraksts Politiken nodēvējis viņu par “dāņu žurnālistikas patriarhu”. Visu mūžu viņš ir bijis Benta Holšteina draugs. Ja biežie ceļojumi ļauj, viņi katru sestdienu pusdieno kopā jau vairāk nekā 20 gadus. 1992. g. Lasse Jensens par Bentu Holšteinu un viņa mākslu uzrakstīja grāmatu “From Akwete to Asserbo”.

 

 

 

www.rotkocentrs.lv