Dmitrijs Lavrentjevs “Uzlecošā Venēra”

Publicēts: 15.07.14

 

Dmitrijs Lavrentjevs

Uzlecošā Venēra

Dmitrija Lavrentjeva daiļrades evolūcija saistīta ar pirmsākumu meklējumiem. Jau paši agrīnie darbi izraisa sajūtu, ka mākslinieks tiecas radīt pats “savu” eposu. Viņa glezniecība iespiežas apziņā ar varenu un arvien pieaugošu spēku, turklāt savos nolūkos tā ir ļoti pastāvīga, konsekventa un vienkārša, tur viss ir Cilvēks ar savu jūtu un emociju pasauli. Viņa darbu tēlainība nāk no arhaiskajām Āfrikas skulptūrām, no indiāņu kultūras tradīcijām, tostarp no meksikāņu maskām. Lavrentjeva skulptūras nereti atgādina seno cilšu reliģijas artefaktus. Pievēršanās mītiem un primitīvajai mākslai nav nejaušība, jo tieši mīts ir tas, kas katrā parādībā izdala galveno un paceļ to līdz poētiskas metaforas augstumiem, bet primitīvisms provocē daudz asāku un tiešāku pārdzīvojumu. Daži tēli un formas, šķiet, izlauzušies no zemapziņas pasaules, personificējot dziļi apslēptās bailes, pieķeršanos, nerealizētās vēlmes. Labi pamanāma aizraušanās ar 20. gs. mākslas estētiskajām prioritātēm: Baski, Dibifē, dadaisms.

Mākslinieka plastiskajai valodai raksturīga neticama tēlu un izteiksmes manieres ekspresivitāte un kategoriskums. Darbos ielikta varena, eksplozīva enerģija, kas uz audekla virsmas nevaldāmi izlaužas saraustītu plašu triepienu un spilgtas tīras krāsas protuberances veidā. Meistars kompozīciju veido, sākot ar katra elementa kontūru un beidzot ar mijiedarbību starp katru triepienu un savu gleznu, panākot daudzu intensīvu krāsu harmoniska skanējuma efektu. Viņa darbi – dzīva substance. Svelmainais un dzīvi apliecinošais spēks sajūtams krāsu pulsējošā vibrācijā, reljefajā gleznieciskajā faktūrā un dinamiskajā triepienā, apliecinot materiālās pasaules izpausmi. Autors rada savu “firmas” algoritmu, kas momentāni iespiežas skatītāja apziņā un nodrošina tūlītēju viņa mākslinieciskā rokraksta atpazīstamību gan plašos izstāžu paviljonos, gan grupu izstādēs.

Lavrentjeva radītie izteiksmīgie un saspringtie tēli ir emocijas sublimācija tās apogejā, lai tas būtu mīlestības, mātes stāvokļa triumfs, vai arī sēras, izmisums par zaudējumu. Viņa darbu galvenais objekts ir cilvēka gara izpēte visās tā izpausmēs. Pat ja tas ir kāda reāla cilvēka portrets ar visām tam piemītošajām fiziskajām īpašībām, tas pāraug vispārinātā tēlā – cilvēkā, kas iet cauri laikiem, ar savām bailēm, priekiem un mīlestību – kas būtībā ir mūžīgas.

www.rotkocentrs.lv