Dzidra Ezeregaile Saules dziesma

Publicēts: 17.11.15

 

Dzidra Ezeregaile

Saules dziesma

Saulīt’, mana māmulīte,
Abas vienu labumiņu:
Saulīt’ mana sildītāja,
Māmiņ’ mana žēlotāja.

(Latviešu tautasdziesma)

Dzidra Ezeregaile (1926-2013) – maza auguma, smalkas ķermeņa uzbūves sieviete ar gadu nastas saliektu muguru, taču vienmēr labsirdīgu, sirsnīgu un patiesu smaidu un mirdzošu skatienu apveltīta – viņa piederēja pie mākslinieku paaudzes, kas uzplauka sarežģītajos pēckara gados. Māksliniece aizvadīja garu, interesantu un radoši piesātinātu mūžu, izturot ne mazums pārbaudījumu, spītīgi un mērķtiecīgi veltot sevi mākslai.

Pēc Rīgas 2. vidusskolas beigšanas Dzidra Ezergaile iestājās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur studēja trīs gadus, līdz 1951. gadā fakultāte tika pievienota Inženierzinātņu fakultātei (vēlāk to atjaunoja). Nevēloties turpināt mācības pie inženieriem, viņa pārgāja mācīties uz Grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā, kas jau studiju sākumā bijis padomā kā rezerves variants, ja nebūtu uzņemta arhitektos. Studijas akadēmijā bija jāsāk no pirmā kursa, lai varētu apgūt visas grafikas tehnikas. Tūlīt pēc akadēmijas beigšanas tika piedāvāts darbs žurnāla „Padomju Latvijas Sieviete” redakcijā par noformētāju, ko māksliniece arī godam pildīja līdz pat pensijai. Tomēr katru brīvo brīdi ārpus oficiālā darba laika Dzidra Ezergaile pavadīja radot grafikas darbus galvenokārt oforta, kokgriezuma un linogriezuma tehnikās. Mākslinieces darbi ir atrodami daudzās muzeju un privātajās kolekcijās.

Darbu centrālais vadmotīvs ir daba, kas izteikta caur tautas dziesmām un sentēvu dabas izjūtu. Neskatoties uz padomju gados valdošo sociālistiskā reālisma metodi, kas paģērēja visiem māksliniekiem slavināt padomju cilvēku laimīgo dzīvi, Ezergaile šiem standartiem nekad nepakļāvās, rodot patvērumu Latvju tautas senatnes mantojumā, poētiskajā dabas izjūtā, kas lielākoties realizējās ainavās un klusajās dabās.

“Borisam Viperam [1888–1967; mākslas vēsturnieks] latviešu mākslai bija speciāls apzīmējums – teiksmainais reālisms. Tas pastāv vēl šodien. To nevar izdzīt, jo tas ir mūsu asinīs.(..) Visa pamatā latviešiem bija darbs. Vajadzēja aizmirsties, tāpēc dziedāja. (..) Vasarās es dzīvoju laukos. Tikai divas ziemas dzīvoju laukos. Purvīti es redzēju savā bērnībā – ainava. “Teiksmainais” – tāpēc, ka mūsu mitoloģija jāzina. Skalbe vēlāk rakstīja savas pasakas, izstudējis tautas pasakas. Tā tradīcija ir ieprogrammēta.”

No Evas Rotčenkovas sarunas ar Dzidru Ezergaili; 2008.05.26

Tautas dziesmās izteiktā latviskā poētika un Saule kā mātišķās mīlestības, gaismas un siltuma un dzīvības uzturētājas simbols bieži ir bijis centrālais tēls mākslinieces darbos, kam raksturīga stingra, racionāla līniju ritmika, un darbu kompozīcijas liek manīt Dzidras Ezergailes arhitektoniskās domāšanas pamatus. “Dziesmas ritmi”, “Saulītē”, “Saules loki”, “Saules ceļš”, “Aka”, “Dzirnavas”, “Folkloras motīvs” ir daži nosaukumi, kas atspoguļo mākslinieces teiksmaino domāšanu, priekšplānā izvirzot latviskās identitātes apzināšanos caur tautasdziesmu vienkāršajiem arhetipiskajiem tēliem. Māksliniecei šī izteiksmes un domāšanas forma piemita organiski, kopš agras bērnības, kad vasaras tika pavadītas pie dabas, vērojot tās ritmus, ieklausoties putnu dziesmās, vēju šalkoņā, ūdens šļakatās un ar siltajiem saules stariem uzņemot dabas mīlestību un enerģiju, ar kuru savukārt dalīties ar citiem līdz pat mūža noslēgumam.

Sentēvu dzīves ziņa, kas caur tautasdziesmām nodota no paaudzes paaudzē kā kolektīvās arhetipiskās apziņas apkopojums, saglabā saikni ar mūžību. Noreducētas līdz vienkāršām formām (saule, mēness, zvaigznes, ūdens, aka, cilvēks, koki), šīs dziļās zināšanas vizualizējušās mākslinieces darbos, ļaujot arī darbu skatītājam pietuvoties senlatviešu mitoloģijai, kas nav vien tautas pasakas un teikas, bet gan vispārcilvēcisku vērtību iemiesojums.

Izstādes kuratore, mākslas zinātniece Eva Rotčenkova