Edmunds Tamovičs UZ SLIEKŠŅA

Publicēts: 06.06.17

Māksla ir nepārtraukta jaunatklāsme. Katru dienu. Un visās iespējamās zināšanu, sajūtu formās. Katrs jauns darbs, izstāde, autors, grāmatas lappuse, muzeju ekspozīcija, iepazīšanās, ceļojums iztēlē var mainīt cilvēka dzīves un mākslas uztveri.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vērienīgajā 3. Mākslas nakts programmā iekļauta arī “Klusuma sezonas” septiņu jaunatvērto izstāžu apskate. To iepazīšanā īpašu interesi raisa mākslas darbu skate “Uz sliekšņa”, jo tās autors ir līdz šim Latvijas glezniecības pasaulē gluži nezināms vārds – Edmunds TAMOVIČS.

Vārds gan nav gluži svešs tiem interesentiem un māksliniekiem, kuri regulāri sadarbojas ar galeriju “Pegazs” un iepazinuši gleznu autoru kā kultūras cilvēku, labu mākslas stilu pazinēju. Liepājā dzimušais (1956) radošā gara kopējs, mācījies un strādājis par profesionālu tērpu modelētāju, audumu dizaineri, kopš 2000. gada vada mākslas telpu klusajā centrā Rīgā un kļuvis par teicamu mākslas darbu ielogotāju , uz kura ieteikumiem var paļauties. Krāsu mākslai Edmunds regulāri nodevies nu jau teju trīsdesmit gadus.  Kā pauž pats autors: “Man patīk gleznot, tā ir vienīgā aizraušanās, citu interešu šobrīd nav, pat makšķerēšanu esmu pametis, kaut dzīvoju Ikšķilē un Daugava līdzās”.  Ar pseidonīmu viņš ir sarīkojis vairākas savu darbu skates Latvijā un ārvalstīs (Esenē, Budapeštā, Minskā). Izstāde “Uz sliekšņa” tomēr uzskatāma par Edmunda Tamoviča pirmo nopietno personālizstādi, kurā viņš piesaka savu esību profesionālās glezniecības laukā.

Viņa darbi labi atbilst Marka Rotko mākslas centra pārdomātajai izstāžu programmu koncepcijai, jo Edmunds Tamovičs, kaut arī pārbaudījis savas spējas ainavas un kluso dabu attēlošanā, pārsvarā strādā bezpriekšmetiskās glezniecības atzarā. Ar nolūku lietoju terminu – “bez priekšmetiskā glezniecība”, jo klasiskā abstrakcionisma izpratnē Latvijā ļoti reti var redzēt darbus, kas atbilst pasaules mākslas vēsturē aprobētiem piemēriem. Tas nav kvalitātes jautājums, bet atšķirīgas pieejas, domāšanas, izpratnes rezultāts, kuru nosaka mūsu glezniecības skola un dziļā nacionālā identitāte, kas veidojusies no saistības ar acīm tveramo realitāti un dabas norišu iekodējumu pasaules uztverē, izzināšanā, saprašanā.

Edmunda Tamoviča audekliem ir visas pazīmes, kas raksturīgas šādas ievirzes mākslas darbu veidošanā. Tajos dominējošais stāsts nav – KAS, bet KĀ. Respektīvi, jābūt gana sagatavotam skatītājam, lai saredzētu un izjustu pārdzīvojumu, noskaņu, ielādēto sajūtu gammu, kuru mākslinieks ietvēris tikai krāsu valodā. Krāsa (silta, vēsa, dzidra, stinga, nejauka, gaistoša, tukša, asa, mierīga, valgana, spēcīga, gaistoša, mirdzoša, apbrīnojama, sausa, krācoša, aizvainojoša, diža, niansēta utt., utt.) tiek izmantota un atklāta ar virsmas apstrādes paņēmieniem. Galvenokārt – faktūru un triepienu, uz kuriem tāpat var attiecināt neierobežotu skaitu apzīmējumus. Šī metode attiecināma vienīgi uz mākslinieka un skatītāja emocionālo pasauli, kas, kā zināms, nav ne definējama, ne klasificējama.

Savas dzīves norisēs un tālāk virzībā mākslā Edmunds Tamovičs stāv uz sliekšņa. Durvis ir atvērtas. Droši jāsper nākamais solis – vēl mērķtiecīgāk jāturpina atbrīvoties no visa liekā, kā domāšanā, emocionalitātē, tā liekvārdībā uz audekla. Krāsa ir glezniecības pamatu pamats. Krāsa ir autora spēks un prieks, kuru ļauts sajust skatītājiem, kas šajā ekspozīcijā arī stāvēs uz sliekšņa. Jāiet!

 

Ingrīda BURĀNE