GRAFIKA

Publicēts: 10.01.17
Grafika

Latvijas laikmetīgās grafikas izstāde turpina Daugavpils Marka Rotko mākslas centra izstāžu sēriju, kas sākās ar Latvijas laikmetīgās glezniecības autoru izlasi, turpinājās ar keramiku, bet tagad tiek prezentēti seši Latvijas laikmetīgās grafikas pārstāvji. Tās ir spilgtas un atšķirīgas personības, kas parāda grafikas specifisko smeķi un uzdod jautājumu par grafikas robežām. Viņu vidū ir gan vecmeistari un autori, kas jau sevi mākslā ir pierādījuši, gan  pavisam jauni mākslinieki.

Vispieredzējušākais šajā kompānijā ir Vladislavs Grišins, lai gan viņa mākslas valoda ir valdzinoši svaiga. Abstrakti arhitektoniskās un ar inženiertehnisku precizitāti izstrādātās akvatintas ir ieturētas minimālisma tradīcijās. Formas tīrība, līdzsvarota kompozīcija un vieglums, jūtot papīru elpojam caur drukas klājumu, V. Grišina kompozīcijām piešķir meditatīvu magnētismu.

Kate Seržāne atdod godu klasiskām vērtībām: fotoreālisma manierei un mūsdienās reti satopamajam sēpijas un ogles zīmējumam. Vienīgi ar rokas pieskārienu tiek radīta vizuālā realitāte, kas pārliecina par savu ticamību. Pat ja samtainajā zīmējumā tēliem ir vairākkārtīgs palielinājums, nekas neliek šaubīties par šīs realitātes esamību.

Māris Subačs zīmējumu traktē ļoti personiski un strādā ar atvērtu sirdi. Rokas kustība nav atrauta no domas līdzīgi kā dzīve no mākslas. Melna līnija uz balta fona, iespējams, ir pats minimālistiskākais izteiksmes veids, bet M. Subačam tieši ar to visefektīvāk izdodas paust savas dvēseles dziļākās domas, ļaujot skatītājam pieskarties mistiskajai pieredzei un garīgajai dimensijai.

Paulis Liepa pārliecinoši grauj priekšstatu par grafiku kā melnbaltu mākslu. Krāsa viņa darbos ir tikpat būtiska, cik faktūra vai pati kopozīcijas uzbūve. Viņš darbos izmanto preču zīmju un iepakojumu dizaina estētiku, bet pasniedz to tik garšīgā mērcē, ka pirmavotam vai nu vairs nav nozīmes, vai tas jau veido asprātīgu metaforu.

Liena Bondare strādā konceptuāli. Idejas izteikšanai grafika ir tikai instruments, pieeja vai domāšanas veids. Domu mezglos, kurus jārisina arī skatītājam, māksliniece vienmēr nonāk pie formas tīrības. Kompozīcijas ir labi uzbūvētas konstrukcijas, kur estētiskais baudījums labās proporcijās ir sabalansēts ar intektuālu slodzi.

Dārta Stafecka pārstāv jaunāko grafiķu paaudzi. Būtisks izteiksmes līdzeklis viņai ir cilvēka figūra. Māksliniece jūtas vienlīdz ērti, izmantojot ofortu, linogriezumu vai jekuru citu grafikas tehniku, kas viņai kalpo, lai izteiktu aktuālus pasaules vērojumus. Viņas skats ir atklāts un neizpušķots.

Kādu jūs redzat savu vietu Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā?

Vladislavs Grišins: Dzīvē ir tikai divi procesi – sašaurināšanās un paplašināšanās. Tas tā ir visur, ne tikai mākslā. Bet šie procesi nav bezgalīgi, tiem ir savas robežas. Es mākslā mēģinu iet minimālisma virzienu – atmest visu, ko var atmest. Bet vienā brīdī es sapratu, ka man ir pārāk maz izteiksmes līdzekļu un es nevaru vairs neko pateikt. Tad es sastapu sava minimālisma robežu.

 

Liena Bondare: Vai tas ir jautājums par statusu, piederību kādai sociālai grupai, par pieredzi vai muzeja kolekciju? Objektīvi iespējams atbildēt pēc ilgāka laika, kad subjektīvais un emocionālais fons kļuvis neitrāls. Vieta nav būtiskākais. Tā noteikti nav galvenais pamats mākslas darba radīšanā, nebūt nav labākais kritērijs mākslas darba izstādīšanai un domapmaiņai. Bieži tā var būt ierobežojošs faktors. Mākslas darba kontekstu jau neveido mākslinieks viens pats, tādēļ, manuprāt, būtu svarīgi izvairīties no formālisma un virspusējības, jo īpaši kuratora un kritiķa darbā. Paredzēt, kurā brīdī mākslinieka daiļrade sasniegs pilnbriedu vai kāda visu piemirsta autora darbs atgūs aktualitāti, ir sarežģīti. Veiksme, tāpat kā publikas un mākslas institūciju interese, ir mainīga. Noteikti jūtos savam laikmetam un mākslas videi piederīga, regulāri rīkoju personālizstādes, piedalos dažādos projektos gan Latvijā, gan ārvalstīs, cenšos apmeklēt nozīmīgākās izstādes un muzejus un izvērtēt savu darbību plašākā kontekstā.

 

Paulis Liepa: Neredzu. To lai redz citi.

 

Kate Seržāne: Laikmetīgā māksla? Par to lai spriež mākslas teorētiķi, jo es taču dzīvoju un darbojos šajā laikā. Šodienas aktualitātes mums ir pietiekoši raibas un krāsainas, kas savā veidā rada apjukumu, kam tad no visa tā pievērsties.

 

Māris Subačs: Esmu veidojies kā mākslinieks 20. gs. 70. un 80. gados, kad man māksla stipri vien bija garīga izeja. Pēc Padomju Savienības sabrukuma es gribēju šo garīgo dimensiju saglabāt, reformējot savu mākslu, nevis turpinot taisīt kaut ko sociālistisku. Tas mani noveda pie reliģiskas problemātikas un radās periods, ko es nenožēloju. Tikai garīgā pasaule man tagad liekas grūti attēlojama, un tur ir maz baznīcas dogmatikas, ja zin, uz kuru pusi īsts Dievs ir.

 

Dārta Stafecka: Latvijas laikmetīgā māksla ir tik daudzveidīga, ka, lai tajā atrastu savu vietu, nevajag pakļauties noteiktām tendencēm. Cenšos taisīt to, kas patīk, ar cerību, ka tas patiks arī citiem, tādējādi iespraucoties uz lielās mākslas skatuves.

 

Kāpēc jums ir svarīgi izteikt sevi grafikā? Ko grafika piedāvā tādu, kas nav iespējams citur?

Vladislavs Grišins: Jau no alu zīmējumu laikiem grafika ir cilvēka pirmbūtne – nepieciešamība skrāpēt uz sienām. Pirmais, ko cilvēks uztver, protams, ir gaismas, tāpēc glezniecību var uzskatīt par primāru. Bet grafika ir intelektuālāka. Tā iet sāņus, jo grafikai ir nepieciešama abstrahēšanās. Kā teicis mākslas vēsturnieks Vipers, grafika ir glezniecības pretstats, jo glezniecībā kompozīciju sāk veidot no rāmja, bet grafikā – no centra. Mans sapnis ir uztaisīt grafiku, kur lapas centrā ir viens punkts. Un tur ir viss. Grafikas burvība un fenomens ir – ka tā rada ap sevi intīmāku telpu.

 

Liena Bondare: Nezinu, vai varu apgalvot, ka šobrīd svarīgi domu ir izteikt tieši grafikā. Ir riskanti pieķerties kādai tehnikai, jo, ilgstoši to kultivējot, pastāv liela iespējamība, ka tas kļūs pašmērķīgi. Arvien saistošāka man ir līdzsvarotas formas un satura vienība, kurā tehnika nav domas sākumpunkts. Savukārt tehniskā meistarība kā jebkurā profesijā ir un paliek pašsaprotama kvalitāte, uz kuru vērts tiekties. Jāsaka gan, ka galvenokārt piedalīties man piedāvā tieši ar grafiku saistītos projektos.

Mani valdzina grafiskās domāšanas lakonisms. Līdzīgi haiku vai matemātikas formulām, kur domai slāni pa slānim jānoslīpē nost viss liekais un ar minimāliem līdzekļiem jāpasaka vairāk. Tādā ziņā darbs “Kunst > everyday nothing”, kurš apskatāms šajā izstādē, ir nozīmīgs man pašai. Tā pamatā ir man jaunu izteiksmes paņēmienu, personisku pārdzīvojumu, vilšanās un ilgstošu pārdomu summa. Formai vajadzēja būt maksimāli neemocionālai. Tajā iekausēti citāti un atsauces no kino, literatūras un mākslas. Izkārtojumā iespaidojos no Sergeja Eizenšteina aprakstītajiem montāžas principiem. Svarīga ir darba un skatītāju mijiedarbība (daudzi izmanto iespēju zīmēt ar izstāžu zālē atstāto krītu uz darba tāfeles virsmas). Ir ļoti interesanti izpakot darbu pēc izstādes, kad tas ir atgriezies pie manis. Ikreiz komentāri mani pārsteidz.

Paulis Liepa: Iespējams, ka man vienkārši ir svarīgi sevi izteikt, un grafika ir tikai viens no dzīves piedāvātajiem izteiksmes veidiem. Turklāt grafikā radošais process veiksmīgi sadzīvo ar darba veidošanas tehnisko pusi, tādējādi kaut nedaudz disciplinē mākslinieku, liekot domāt vairākus gājienus uz priekšu.

Kate Seržāne: Savu skatījumu un idejas rodu, izmantojot akadēmiskas tehnikas. Esmu padziļināti pievērsusies zīmējumam un tieši sēpijas zīmējuma tehnikai savienojumā ar ogli un citiem materiāliem, kas sevī ietver smalku monohromu toņu burvīgo un neizsmeļamo pasauli, nezaudējot glezniecībai raksturīgās silti vēsās attiecības. Tas man rada izaicinājumu apkārtējās vides krāsainībā ieraudzīt melni baltās grafiskās attiecības. Atradumi dod prieku un laimi, kas rada vēlmi izteikties caur zīmējumu un sniedz izaugsmes iespējas.

Māris Subačs: Esmu strādājis arī glezniecībā, bet man pēdējā laikā māksla ir bijusi stipri vien prāta lieta, kam atbilst tīra līnija un teorētiska doma.

Dārta Stafecka: Visvairāk es izbaudu darba procesu, tāpēc man ir svarīgi izteikties tieši grafikā. Var panākt līdzīgu efektu citos medijos, bet man kā māksliniekam process ir tikpat svarīgs kā rezultāts. Man patīk sajust metāla plates svaru rokās, to, kā apstrādes procesā mainās tā virsma, krāsas biezums un smarža, tas, kā mainās papīrs, to mērcējot, preses pretestība, patīk izjust akvatintas graudainumu un linogriezuma aso raupjumu. Mākslu vajag ne tikai redzēt, bet arī sajust.

 

Ieva Nagliņa