Haoss – Kosmoss – Labirints KAROLS KARVOVSKIS ROMANS BORAVSKIS PŠEMISLAVS KARVOVSKIS

Publicēts: 24.04.15

Haoss – Kosmoss – Labirints 

KAROLS KARVOVSKIS

ROMANS BORAVSKIS

PŠEMISLAVS KARVOVSKIS

Abstrakcionisms – abstrahēšanās no lietu attēlojuma, haosa redzamās, kā arī neredzamās garīgās pasaules attēlojums. Kopējais abstrakto mākslinieku darbos ir viņu meklējumi, tas ir arhetipisks, tas sakārto nekārtību. Tomēr varam pieņemt, un šī doma rada patiesu prieku, ka aiz šīs nekārtības slēpjas ģeometrijas jēga, proti, sagraujot iespēju skaidri redzēt notikumu virkni, tomēr var uziet noteiktas kārtības regularitāti. Mūžīgo, mākslinieku, intuīciju šajā jautājumā, apliecina mūsdienu zinātne, un tā ir Benuā Madelbrota līdzības teorija (ģeometrijas fraktāļu teorija), kā arī E.N. Lorensa meteoroloģijas teorija, kurā haosu definē, kā sfēru ar „acīmredzami nejaušām un neprognozējamām „rīcībām””, un tai pat laikā „eksistējošu saskaņā ar precīzi noteiktiem un bieži vien viegli paredzamiem likumiem.” Mākslā nav neitrālu formu, „nevainīgu”, izvilktu no jebkāda veida semantikas, tādējādi burtiski to uztverot un ņemot vērā ‘abstraktā’ pielietojumu ikdienā, nav arī abstraktu formu.

Šo domu jau diezgan neapšaubāmi uzsvēra V. Kandinskis savā darbā „Par garīgumu mākslā” (1912). Šo domu uztvēra arī Marks Rotko, viņš teica: „Es neesmu abstrakcionists (..). Mani interesē tikai cilvēku pamatemociju paušana.”

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā izstādītā triju Polijas mākslinieku (Romans Boravskis un brāļi Karols un Pšemislavs Karvovski) darbu izstāde, kuri darbojas abstraktās ģeometrijas virzienā.

Kodi, šifrogrammas, kibernētiskās matricas, demarkatiskās līnijas un kopumā līkumainās labirintu taciņas – tie ir simboli, kas raksturo Romana Boravska, Karola un Pšemislava Karvovska glezniecību. Viņu intriģējošās kompozīcijas inducē virkni jautājumu: Kas ir Minotaurs, kas ieslēgts labirintu tumsā, – vai viņš ir prāta, zemapziņas, gadījuma atraidītais bērns? Vai mēs piedzimstam zem Necesitas zīmes? Vai haosā var atrast regularitāti, kaut vai plāna, kārtības aprises? Bet varbūt kosmoss (grieķu kultūrā arī kārtība) ir cilvēka veidolam pielāgots, kā, piemēram, uzskata daži fiziķi (vide, kas runā par tā saukto antropisko likumu).

Mākslā nevar atrast atbildi. Noteikti mākslinieku ētisko principu kopa ir vienīgā vajadzība, kas vada mākslinieku un liek palikt uz mūžīgā meklējumu ceļa, pat Nīčes darba nosaukumā redzam šo ceļojumu Ēnas pavadībā, tās pašas fantastiskās šaubu ēnas pavadībā.

 

Malgožata Stenpnika, mākslas zinātniece

 

www.rotkocentrs.lv