Hosē Manuels Sirija Nenosauktais… Nenotveramais

Publicēts: 25.09.15

Hosē Manuels Sirija

Nenosauktais… Nenotveramais

Es izšķīros rakstīt šo rakstu par Manuelu Siriju tieši tā, kā no manām atmiņām uzplaiksnīja vārdi. Tā, kā atnāca domas. Verbālā abstraktā ekspresionisma veidā. Tas ir absolūti sirreāli, jo tam nav nekā kopīga ar viņa darbiem, ar apziņu, nedz arī ar bezapziņu. Lietojot juridisko terminoloģiju, rakstīju tā, kā tas varētu būt bijis.

Es sēžu pie loga, no kura viss, ko varu redzēt, ir jūra. Plaša monohroma jūra. Tumša un ar viegli iesvītrotām baltām viļņu mugurām. Zeme nav redzama. Debesis ir maigi zilas un baltas. Šī secīgā atkārtošanās būtībā ir perfekti abstrakta izpausme, lai arī cik reāla tā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena vai paviršā interpretācijā. Es domāju par Hosē Manuela Sirijas gleznām un par viņa izstādi Nenosauktais… Nenotveramais (Before the Title, Beyond the Surface). Es nevaru saskatīt nekādus norādījumus attiecībā uz viņa krāsu gammām, kas, šķiet, nāk no zemes dzīlēm, nevis no jūras dziļumiem. Sarkani, melni un zemes toņi — kā vulkāniskie ieži. Taču, par spīti tam, es varu iztēloties viņa gleznas slīdam pār virsmu. Ne peldot pa straumi, bet vienkārši piešķirot monotonajam horizontam intensitāti. Es saistītu šīs iztēles epizodes ar vienu no viņa gleznu instalācijām, kur gleznas bija izkaisītas pa muzeja aukstajām sienām, precīzāk — ar viņa Abstrakto atmiņu (Abstract Memory) sēriju. Atmiņa ir tikpat abstrakta kā vide, kas ir man apkārt. Tāpēc arī manas vizuālās attiecības ir tikpat abstraktas kā viņa gleznas.

Es nevaru teikt, ka zinu visu par Hosē Manuela Sirijas gleznām, bet es zinu par viņām ilgi. Es arī nevaru teikt, ka zinu visu par viņa lekcijās teikto un viņa iekšējām sarunām, bet no ilgajās intervijās un privātajās sarunās minētā es patiešām zinu, kas viņu interesē. Glezniecība un tikai glezniecība. Es nevaru teikt, ka manas zināšanas ir pilnīgas vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu tikai reizi izlasījusi dažus kataloga tekstus, ko viņš pats uzrakstījis savai izstādei Tabakalera telpās Madridē. Pārsteidzošs atskats pagātnē. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka viņam patiešām pašam jāraksta kataloga teksti. Tie ir vienkārši burvīgi savas intensitātes dēļ. Pļauka glezniecības un tāpēc arī viņa darbu skeptiķiem. Kāpēc viņš ir jāraksturo, nemaz nerunājot par citiem? Vienkārši tāpēc, ka viņš lūdz mūs interpretēt savas gleznas frāzēs un jēdzienos. Viņš tic mūsu vārdiem. Taču es vairāk uzticos viņa vārdiem. Es cenšos saskatīt to tālāko virzību mūsdienu mākslinieciskās realitātes kontekstā. Hosē Manuels Sirija ir jūrnieks, kas iztiek bez citu palīdzības, un kas gan būtu es, lai pamestu viņam makšķerauklu, kad viņa gleznas aizslīd man gar acīm.

Daudzo gadu laikā, kas veltīti mūsdienu mākslas skaidrošanai, polemizēšanai par to un tās izplatīšanai, man nav bieži gadījies sastapt māksliniekus, kas apveltīti ar talantu izteikties vārdiski, vai tas būtu mutiski vai rakstiski. Visas mākslas vēstures gaitā ir bijuši augstas klases mākslinieki, kuru teksti, neraugoties uz viņu augsto vērtējumu mākslā, ir tikuši vērtēti augstāk nekā viņu darbi, kaut gan jāpiebilst, ka šāda teorija radusies noslēgtajā ekspertu pasaulē. Jums, izstumtajiem, nav jājūtas pārsteigtiem, taču Dalī bija viens no šādiem gadījumiem. Ir pat tādi, kas teikuši, ka viņš bijis daudz labāks rakstnieks nekā gleznotājs. Man tam jāpiekrīt, taču avida dollars (“alkatīgie dolāri”) allaž atalgojuši rakstniekus labāk nekā gleznotājus. Hosē Manuels Sirija ir labs rakstnieks, bet visupirms viņš ir lielisks gleznotājs. Viņa vārdu spēks ir dzirkstošs. Viņa glezniecība arī ir dzirkstoša. Vienkārši mirdzoša un skatienu apžilbinoša. Ar nedaudziem krāsas plankumu iestarpinājumiem.

Jau vairāk nekā divdesmit gadu katru dienu esmu pavadījusi kopā ar Hosē Manuela Sirijas gleznām. Un arī ar viņa gravīrām. Tie ir darbi no tiem laikiem, kad viņš vēl nebija pametis Madridi. Viņš tikko bija uzsācis savu starptautisko ceļojumu un pārmaiņu meklējumus, tirgus, zināšanu un interpretāciju meklējumus. Neraugoties uz to, ka viņa bagāžas saturs ir mainījies, viss, kas raksturīgs Sirijam, paslēpts viņa somās. Neviens nav pat viņa mazā pirkstiņa vērts. Pirmā pieturvieta viņa ceļojumā bija Ņujorka. Ņujorka ir Hosē Manuela Sirijas pilsēta. Es uzdrošinos teikt, ka tā ir viņa kaisle, ja ne sentiments. Ņujorka nav Hopera glezna, tā nav arī Vorhola radīts tēls. Lai gan daudzi, kas atbalsta šādu viedokli, tā teiktu. Ņujorka ir abstraktā ekspresionisma miesa un asinis. Ņujorka ir sašķēlusies un ieplaisājusi krāsa. Tā ir veca, bet ne nogurusi pilsēta. Runājot par veco, Hosē Manuela Sirijas glezniecībai piemīt tā pati būtība, taču tā nešķiet nedz nogurusi, nedz iztukšota. Tā ir ielu glezniecība, kas savāc kopā pilsētas paliekas, kur uz namu sienām un mūriem — kur gan atrast vēl labākus audeklus — atklājas skats uz reklāmu driskām pie afišu stabiem, skats uz sienām, kas neskaitāmas reizes apgleznotas ar grafiti un kas pauž vēlēšanos aizklāt urbānās rētas. Pilsēta ir nepārtrauktā celtniecības procesā, tāpat tas ir ar Sirijas glezniecību. Šī ir vieta, kur viņa darbos sāk iemiesoties jaunas valodas — sākot ar video un līdz pat priekšmetiskajai.

Vēlāk sekoja Berlīne. Tad Londona — pilsēta, kurā viņš dzīvo pašlaik. Taču Madride ir pilsēta, kurā viņš allaž atgriežas. Vienreiz Hosē man teica, ka, viņam par lielu neapmierinātību, dzīvodams Ņujorkā, viņš gleznojis tā, kā to darījis Madridē. Un otrādi — ka, būdams Madridē, gleznojis tā, it kā būtu Ņujorkā. Viņa iedvesma un mūza lidoja pretējos virzienos, kad vien tas tām iepatikās. Līdz kamēr grafiki mainījās. Galu galā tas vairs neradīja problēmas, jo visi mākslinieka vitālie un eksistenciālie ceļojumi noslēdzās kopā, krustojoties, nākot un ejot kā pazemes straumes. Ja Sirijas glezniecība būtu jāpieskaita kādai konkrētai tradīcijai, tad, visticamāk, tas būtu abstraktais ekspresionisms, taču tas attiektos tikai uz nelielu viņa darbu daļu. Viņa darbi izšļācas krāsās, it kā ikviena viņa glezna uzrastos no vēlreiz atklātas vēstures. Kad mākslas pasaule sadalās grupās par vai pret glezniecību (par vai pret konceptuālo), viņš ieņem pozīciju pa vidu, lai gan ne vienādā attālumā no galējiem punktiem. Ja runa ir par Hosē Manuelu Siriju, viņš labprāt būtu iečurājis Dišāna pisuārā, iezīmējot teritoriju viņa trešās un ceturtās paaudzes trešās vai ceturtās šķiras palīgu starpā. Neviens nečurā Hosē Manuela Sirijas teritorijā, jo, pateicoties konceptuālajam, neko nevar iegūt. Viņš ir iemācījies konceptuālā banālos trikus, bet viņš arī zina, ka gleznošanā nedrīkst būt triku. Ja būs jāizvēlas starp vieglāko un grūtāko maršrutu, viņš turēsies pie pēdējā, lai gan tur ieguvumi būs zemāki un sarežģītāki. Daudz sarežģītāki, bet tie jau būs citi, kas spēlēsies vai rotaļāsies ar to.

Vārdi nespēj apslēpt to, kas galu galā izrādās tikai asprātīga vārdu spēle. Spēle ar kauliņiem, mētājot idejas no viena kausa otrā tā, lai pazustu skatītāja ciešais skatiens un interese. Lūk, par ko pēdējās desmitgadēs daudz runāts mākslā. Labā lieta attiecībā uz Hosē Manuelu Siriju ir tā, ka nav daudz jāskaidro, lai gan mēs varētu skaidrot, ja ieskatītos zem krāsas slāņiem.

Viņš pameta Ņujorku, lai dotos uz Berlīni. Drīzāk personisku iemeslu vadīts, nevis aiz nepieciešamības mainīt cikliskumu, kaut gan cikliskums mainījās. Tāds ir dzīves likums. Mākslas vēstures kartē iezīmētas daudzas galvaspilsētas. Saka, ka mūsu laiku galvaspilsēta ir Berlīne. Kādreiz tāda bija Parīze un Ņujorka. Sabrukušā mūra pilsētas vientulīgajās ielās par šo vietu piedzima slava, ka tā uzņem ikvienu mākslinieku, kas alkst ievirzīt savu karjeru veiksmes un mūsdienīguma orbītā. Hosē Manuela Sirijas dvēsele sastinga. Berlīne maz varēja piedāvāt viņam, un viņš  maz varēja piedāvāt pilsētai, kura man personīgi šķiet baismīga. Ar mūri pa vidu vai arī bez tā. Lai cik nemoderni vai neatbilstoši tas varētu šķist, Sirija Berlīnei pagrieza muguru. No rētām, kas iecirstas asfaltā, nevar paņemt daudz. Un cik gan ierosinoša tā vieta varētu būt bijusi Sirijas intensīvajai gleznošanai arī tās brūces dēļ, kas atvērās, kad nomira viņa tēvs, par kuru Sirija vienmēr bija izteicies kā par savu uzticamāko ceļabiedru. Es sastapu viņu Madridē. Tēvs vienmēr bija viņam līdzās, un sēdēt blakus māksliniekam dēlam nebija viegli. Pēc tēva nāves Sirijas darbs sāka ietilpt vienā galvā, bet galvas vairojās kā mantu kastes, kas rodas, nebeidzami pārvācoties uz jaunām mājām. Pa vidu saplosītajam un necilvēciskajam parādās sejas un žesti. Iekšēji un ārēji rēgi. Pētot radīšanas un radītāja, izcelsmes un nāves kaiti. Gleznas kā dvēseles ultraskaņas attēli.

Viņa nākotne ir līdzīga kastu kalnam. Mākslinieks klejotājs, kas velk visu savu mantību tauvā. Viena kaste, tad vēl viena un vēl viena. Kurš gan būs tas laimīgais, kas to visu izsaiņos? Materiālo un nemateriālo. Katra kaste glabā noslēpumu, realitāti un pārsteigumu. Kopš tā laika viņa gleznas ir pilnas ar kastēm. Tieši tāpat kā viņa studijas un dzīve. Šīs izstādes nosaukuma Nenosauktais… Nenotveramais (Before the Title, Beyond the Surface) aizsegā Sirija izsaiņo daudzas savas mānijas. Lai gan izstādes nosaukums skaidri norāda uz konceptuāliem slāņiem, viņa gleznojumi ir tīrs radošs nemiers, taču ne tukšums. Tie ir eksperimenti ar gleznas koncepciju, ar dvēseli, ar būtību. Aina ar balto kubu reprezentē muzeja sienas, kas izstaros liesmas, it kā šīs vietas vulkāniskā darbība būtu atkal atdzīvojusies uz audekla virsmas. Konstruktīvisms arhitektūrā ir konstruktīvisms, ar kuru arī Sirija eksperimentē savos darbos. Sirija nokļuvis laikā, kurā viņš sadraudzējās ar Maļeviču.

Marka Rotko Centrs no iekšpuses ir izgaismots ar gaismu, ko izstaro gleznas, kas radītas iedvesmas un dzīves uzplaiksnījumos. Izgaismots no iekšpuses uz ārpusi. No tradicionālā uz avangardu. No koncepcijas uz ekspresīvu intensitāti. Radīšana un sagraušana, lai atdzimtu.

 

Laura Revuelta