Iveta Vaivode ZOBENS LILIJAS

Publicēts: 21.06.17

Ir tveicīga vasaras diena. Es brienu pa nātrēm aizaugušu taku, līdz nokļūstu sen pamestas mājas pagalmā. Es ieraugu izsistu logu, lai vēl, iespējams, pēdējo reizi iekāptu savā bērnībā.

Virtuvē stāv vēl neizēstu ievārījumu burkas, kārtīgi saliktas kafijas krūzītes, ledusskapis un padomju laiku magnetola. Stāvu pustukšajā istabā un mēģinu rekonstruēt jau pabalējušas bildes no šīs pašas mājas – gadus 20 atpakaļ. Toreiz istabas šķita plašākas, bet kāpnes uz bēniņiem – stāvākas.  Tā ir un vienlaikus nav mana bērnības dienu māja. Un tā nekādi nepakļaujas salīdzināšanai ar to māju, ko redzu savās atmiņās. Katru reizi, kad atceros šo vietu, es izgudroju to no jauna. Tāpat kā cilvēkus, kurus tolaik satiku, un Latgali, kādu to redzēju bērna acīm. Nav iespējams atgriezties pagātnē vai savās atmiņās, tomēr es spītīgi meklēju tās nelielās, pāri palikušās drupačas no kādreiz pārpildītā galda. Es meklēju to kūts smaržā, siena čupā, vakara peldēs meža ezerā vai vienkārši veca cilvēka sejā.

Esot Latgalē, mani pārņem zaudējuma, bet vienlaikus mežonīga prieka izjūta. Latgale man ir kļuvusi par metaforu zaudētai bērnībai. Redzot šīs vietas tukšumu un pagājušo laiku mantojuma trūdēšanu, es kļūstu par man zināmās Latgales izzušanas liecinieku. Tomēr tā nav tikai zaudēta pagātne, tas ir mans mēģinājums notvert vēl pēdējās, mums tik pazīstamās ainavas atblāzmas.