JURIJS DOJČS “BEIDZAMAIS FOLIO”

Publicēts: 13.01.15

JURIJS DOJČS

BEIDZAMAIS FOLIO

 

Nekādas svešzemju debesis mani nepasargāja,

neviena svešinieka spārns neaizsedza manu seju.

Es atrodos te kā liecinieks kopējam liktenim,

kā izdzīvotājs tajā laikā, tajā vietā.

Anna Ahmatova / Rekviēms 1935 – 1940.

Jurijs Dojčs (Yuri Dojc) par savu izstādi:

1997. gada janvārī sava tēva bērēs es sastapu brīnišķīgu sievieti – Vajnorska kundzi. Viņa bija viena no tām tūkstoš vai vairāk meitenēm, kas 1942. gada sākumā iekāpa pirmajā vilcienā uz Aušvicu.

 Tur viņa sabija trīs gadus un zaudēja pilnīgi visu ģimeni, izņemot brāli. Viņa man pastāstīja, ka ik dienu apmeklē mājās tos, kas tāpat kā viņa ir izdzīvojuši.

Es palūdzu, vai varu viņu pavadīt šajās ikdienas gaitās. Viņa piekrita. Un tā es sāku fotografēt šos cilvēkus un pasauli, kurā tie dzīvoja.

JURIJA DOJČA 30 BEIDZAMIE FOLIO

1968. gada augusts, padomju tanki okupē Čehoslovākiju, un vienas nakts laikā Jurija kā vasaras studenta Londonā statuss nomainās uz bēgļa statusu. Gadu vēlāk viņš nonāk Toronto, kur dzīvo vēl joprojām.

Četrdesmit gadus vēlāk Jurijs Dojčs jau ir viens no ievērojamākām figūrām uz globālās fotogrāfijas skatuves. Viņš ir guvis ievērojamu atzinību gan par saviem komerciālajiem, gan mākslinieciskajiem darbiem. Viņa darbus, sākot ar Kanādas kara veterānu portretiem un beidzot ar pilsētu ainavām, regulāri rāda izstādēs un publicē. Viņa jaunākais Ruandā uzņemtais darbs ir publicēts franču dienas laikrakstā Liberation ar dramatisku virsrakstu “Genocīda ainava”.

Viņa talants uz atklājumiem aizveda Juriju un viņa dokumentālo filmu grupu uz pamestu ebreju skolu Austrumslovākijā, kur laiks bija apstājies kopš 1942. gada, kad visi tie, kas šo skolu bija apmeklējuši, tika aizvesti uz nometni… visas mācību grāmatas joprojām savās vietās, izlabotās burtnīcas, skolas liecības, pat cukurs vēl joprojām skapītī… bojā ejošas grāmatas uz putekļainajiem plauktiem; Jurijs Dojčs pret šiem pēdējiem kādreiz plaukstošās kultūras lieciniekiem izturas kā pret individuāliem dzīvi palikušajiem, kas tie patiesībā arī ir – ikviena grāmata tverta kā portretā, saglabāta savā pēdējā skaistumā, tie ir attēli, kas runā tūkstoš vārdiem. Šo Jurija nofotografēto daudzo simtu grāmatu un fragmentu starpā viena izceļas jo īpaši – grāmata, kas brīnumainā kārtā atradusi ceļu no putekļainās kaudzes pie tās patiesā mantinieka – grāmata, kas kādreiz piederējusi Jurija vecajam tēvam Jākobam. Un tā ceļojums, sācies ar tēva portretu, bija noslēdzies, veicot pilnu apli.

Plašais projekts, kas aptver vairāk nekā desmit gadu posmu un daļu no kura pārstāv šī izstāde, pirmo reizi bija redzams Slovākijas Nacionālajā muzejā Bratislavā, bet pēc tam Prāgā, Kembridžā, Briselē, Ņujorkā, Romā, Vīnē un daudzās citās vietās. Pēdējais Folio bija daļa no gadu garās programmas Košicē (Slovākija) – 2013. g. Eiropas kultūras galvaspilsētā.

 2015. gadā Otrā pasaules kara beigu 70. gadadienā izstāde būs globālo atceres pasākumu daļa un būs skatāma Apvienoto Nāciju ēkā Ņujorkā, Vācijas Nacionālajā bibliotēkā Berlīnē, Tolerances muzejā Maskavā un arī Marka Rotko Centrā Daugavpilī (Latvija).

Vairāki attēli, kas redzami šajā izstādē, ir jau Vašingtonas Kongresa bibliotēkas kolekcijā.

Izstādi un projektu dāsni atbalsta Louvija Mičela (Lowy Mitchell) fonds, Slovākijas Kultūras ministrija, Rotšilda Fonds Eiropā, Epson Canada Ltd, Pentagram, Porotobello Media, privāti sponsori.

Izstādes dizainers – Denjels Veils (Daniel Weil), Pentagram izstādes un dokumentālās filmas producente – Katja Krausova