Latvīte Medniece PĒDAS MĀLĀ

Publicēts: 08.08.17
Pēdas mālā

„Keramika ir skaistākais darbs, kāds vien var būt,” atzīst Latvīte Medniece (1924) – viena no ievērojamākām un šobrīd arī vecākajām latviešu keramiķēm. Izglītojusies Rīgas daiļamatniecības vidusskolas Keramikas nodaļā (beigusi 1949) un Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā (beigusi 1955), pāris gadu pastrādājusi Rīgas porcelāna rūpnīcā un pēc tam radošajā darbā, viņa ir varējusi iepazīt dažādus keramiskos materiālus un profesionālos paņēmienus, bet par savu galveno materiālu galu galā izvēlējusies mālu. Un tad tikpat kā nekad viņa vairs nesēžas pie virpas, neveido traukus. Viņa darina figūras, pārsvarā – no plastiskām māla plāksnēm. Pasaulē vispazīstamākais Mednieces kolēģis Pēteris Martinsons viņu trāpīgi nosaucis par „keramiķi – tēlnieci”, kuras „darbi ar savu profesionalitāti, izjusto formu un tēlainību pārliecinoši ieņem vietu latviešu mākslas klasikā. Mākslinieces darbi pauž tautai tuvu dabas un cilvēku likteņu izpratni un balstās latviešu tautas mitoloģijā un folklorā.” P. Martinsons.

Neizdzēšamas ierosmes iztēlei dod no vecāsmātes un mātes dzirdētās tautasdziesmas, pasakas, teikas. Visapkārt tiešā tuvumā ir vide, no kuras nākuši vairāki izcili latviešu dzejnieki un rakstnieki. Jūras aizvien mainīgās viļņu spēles, zvejniecība kā otrs sens latviešu dzīvesveids, skarbie, pamatīgie jūras vīri un sievas kopš bērnības un jaunības kļūst par būtisku Mednieces dzīves un vēlāk daiļrades daļu.

Medniece ar virsglazūras tehnikā apgleznotiem porcelāna traukiem un pašas veidotām un apgleznotām reālistiskām cilvēku un dzīvnieku figūriņām sāk piedalīties izstādēs kopš 1955. gada. Vienkāršs, skaidrs un loģisks visu lietu būvējums, to savstarpēja saskaņotība un iekļaušana telpā, cieņa pret īstu, dabisku materiālu un pamatīgs darba ieguldījums izpildījumā – tie tagad ir galvenie risināmie jautājumi. Tie vedina atpakaļ pie pamatiem, pie dziļas etnogrāfisko un arheoloģisko materiālu izpētes. Viņa sāk ar sīkplastiku un virpotiem traukiem, bet jau 60. gadu sākumā pievēršas māla flīžu ciļņiem ar figurāliem sižetiem.

Izšķirošs pagrieziens ir aiziešana no darba skolā un iekļaušanās Latvijas Mākslinieku savienības izveidotajā un materiāli atbalstītajā Ķīpsalas keramiķu radošajā darbnīcā. Vairāk nekā trīs gadu desmitus viņa tur nostrādā vienā „steliņģī” ar Martinsonu.

Pamazām ir atrasta sava īpatnēja, keramikai piemērota stilizācija un galvenie formu veidojuma principi, bet paņēmieni laika gaitā un atkarībā no tēmas un tēlu rakstura mainās un daudzveidojas nebeidzami. Nekas nešķiet izsmeļams līdz galam, aizvien paliek kāds daudzpunkts, kaut kas aiz tā vēl un varbūt vēl. Tāda domu dziļuma kā Medniecei nevienam citam keramiķim, kas strādā ar figūrām, latviešu mākslā nav.

Rūta Muižniece