Leonīda Tugaļeva izstāde “FotoGrāfs”

Publicēts: 17.07.15

Leonīds Tugaļevs

“FotoGrāfs”

 

Es – Leonīds Tugaļevs, esmu dzimis 1945. gada rudzu mēneša astotajā dienā Rīgā.

Mana baltkrievu vecāmāte bija burve. Būrās arī māte. Tēvam bija čūskas gudrība, taču karš viņu padarīja nervozu. Viņi visi jau aizsaulē.

Es esmu pagāns. Ticu Dabai.

 

Esmu bijis strādnieks kokzāģētavā, inženieris projektēšanas institūtā, fotogrāfs žurnālā…

Nu man ir savs arhitektu birojs. Ir, kamēr…

 

Regbijs bija pirmais, ko fotografēju. Sekoja portreti, vai pareizāk – tēli… Vera – mana sieva – nāca tiem par modeli. Pēcāk – Latvijā pazīstami mākslas ļaudis. Reportāžas.

Daudz izstāžu. Daudz balvu.

 

Tas ir jau vecs stāsts. Kad to pārlūkoju, tad redzu, ka strādāts bijis labi. Esmu gandarīts. Tāpēc, ka darīts precīzi, bez juceklības. Nekā lieka. Nekā. Turklāt – ir kaut kāda nojausma. Nezinu kāda, taču mierā būt tā man neļauj.

Tā tad arī visa jēga. Sev pašam domāts attaisnojums fotomākslinieka darbam. Cerībā, ka Baltkrievijas purvu burvji neļaus samelot.

 

…nekā lieka… un arī neviena…

Lūk, mana māte ar dārgu stikla piespraudi, tikko pārcietusi tīfu. Lūk – mans tēvs smejas… Es – ar kaziņām. Demonstrācija, mana māsa pionieru nometnē, mans brālis vingro uz stieņa. Te mani dvīņu brāļi – Kārlis un Pāvels. Mūžam jauni, jo jauni aizgājuši. Tepat arī Vera ar mazu lācīti, jo no lielā viņa bijās un raudāja.

Svešumā bez vēsts pazudis leģionārs ar līgavu slepus glabātā fotogrāfijā.

Divas jaunavas – māte un meita, – satikušās blakus lappusēs, katra vēl cerību pilna. Māte piedzīvoja vīra nāvi trīsdesmit triju gadu vecumā. Viss, kas viņai atlika – divas meitas un smags darbs.

Manas jaunības tauriņdejas savērtas divās lappusēs.

Veras prieki. Sieva mazgā manu kreklu Bišumuižas strautā. Mūsu bērni guļ. Mūsu bērni mācās.

Manas izstādes… kulba Rēzeknes gadatirgū… Grand Prix – par kolekciju Beļģijā… bildes Kovaļerovas pagrabā…

nesam baļķi Arseņjevā kā iļjiči…

Mākslas dienas Rīgā, Mucenieku lauku muzikanti, kazas, ģimene, puisītis Kuldīgā. To visu redzēja Juris Podnieks. Viņš parāva zvana mēli, taču zvans skanēja viņam pašam.

Melnais kadrs, baltais ekrāns.

Bet te jau Tāls spēlē savas “klavieres”.

Te Brozs Tito Doma laukumā, te Dienvidslāvija.

Ābolu tirgones… Viss pārdošanai. Vilciens stāvēs trīs minūtes.

 

 

 ATBALSTA:  

 

 

www.rotkocentrs.lv