LNMM kolecijas izstāde “Boriss Bērziņš”

Publicēts: 14.11.14

 

Boriss Bērziņš – viens no redzamākajiem pārstāvjiem Latvijas 20. gadsimta otrās puses kultūrainā. Mākslinieks dzimis 1930. gada 7. oktobrī Rīgā. No 1947. līdz 1952. gadam mācījies Rīgas Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1952. līdz 1959. gadam – Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, ko beidza ar diplomdarbu ”Plostnieki”  Eduarda Kalniņa vadībā. No  1955. gada piedalījās izstādēs, no 1961. gada bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Jau 1963. gadā Bērziņš sāk strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā – vispirms par pasniedzēju vakara sagatavošanas kursos, vēlāk – Glezniecības katedrā. Pēc Eduarda Kalniņa nāves 1988. gadā pārņēmis un vadījis PSRS Mākslas akadēmijas Glezniecības radošo darbnīcu Rīgā un allaž sekojis savu audzēkņu mākslas gaitām. Viņa darbnīca vienmēr bijusi atvērta radošām sarunām par mākslu, arī tad, kad veselības problēmas liedza pašam piedalīties notikumos. Māksliniekam bez profesora grāda Mākslas Akadēmijā bijuši piešķirti nozīmīgi apbalvojumi un tituli gan Latvijā, gan ārvalstīs. 1979. gadā bija liels notikums, kad viņš tika apbalvots ar 2. prēmiju Klīvlendas 4. starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsboro, Anglijā, bet 1983.gadā turpat notiekošajā 6. biennālē – 3. prēmiju. Bērziņš  1994. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, 1995. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. No 1997. gada – Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2000. gadā saņēmis Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā.

Boriss Bērziņš vienmēr bijis aktīvs un sabiedrisks, atsaucīgs un humora pilns viņš  vērojis dzīvi un mākslu, domājis, vērtējis un gleznojis, visā dzīves garumā mērķtiecīgi risinot sev pašam izvirzītos uzdevumus.

Miris 2002. gada 11. februārī. Apbedīts Rīgā, I Meža kapos. Ar 2002.gada 1. februāra testamentu Bērziņš visus savus darbus novēlējis Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, un bagātīgais radošā mantojuma klāsts sniedz pārliecinošu priekšstatu par mākslinieka ražīgā mūža veikumu, kur spilgti iezīmējas viņa pasaules uztveres un mākslinieciskās domāšanas savdabība.

Mākslinieks savos darbos tver pašu vienkāršāko, pašu prozaiskāko notikumu un lietu emocionālo piesātinātību un dabiskumu, kas ļauj skatītājiem iegremdēties formu pilnības un krāsas vieliskuma apcerē, gan arī kļūt par spraigā dzīves ritma līdzdalībniekiem. Viņš nemeklē speciālas tēmas un modeļus, bet veido kompozīcijas, it kā vienlaicīgi sacerot un attīstot sižetus, kas atklāj mākslinieka tēlaino domāšanu un netradicionālo pasaules redzējumu – tā ir dzīve ap mums, dzīve, kuras centrā ir un paliek cilvēks, kā mākslinieka nozīmīgākais intereses un izpētes avots.

Kaut arī katra darba pamatā ir konkrēti dzīves norišu vērojumi, sižetam ir pakārtota nozīme, jo sadzīviskos, vienkāršos notikumus viņš ir pacēlis līdz filozofiska vispārinājuma līmenim. Un tādēļ zvejnieku dzīves ainas, svētku mirkļi ar vecu vai jaunu cilvēku figūrām, portretiskiem izcēlumiem, ikdienas priekšmeti un norises ir lietas, ar kuru starpniecību gleznotājs runā par visiem svarīgiem jautājumiem, kas ietver mūžīgās tēmas par dzīves jēgu, par cilvēku visplašākajā nozīmē, par dzīves izpratni, un viņš spēj izdarīt to, kas nepieciešams mākslas darbā – savas domas paust tik pārliecinoši, ka ir pilnīgi skaidrs: šo saturu nav iespējams atklāt ar citu formu.

Kompozīcijās mākslinieka izdoma plūst izšķērdīgi un krāsaini, tēlaini un asprātīgi tvertās improvizācijās uzplaiksna bagāta izteiksmes līdzekļu palete un pamatoti saskatāmas lielākas vērtības un pamatīgāki dziļumi, nekā, iespējams, dažbrīd bijis padomā pašam māksliniekam. No darbiem vēdī kas vārdos grūti pasakāms, arī dzīvē ne vienmēr tieši uztverams, dažbrīd nekas liels un tomēr svarīgs – kaut kas tāds, kā vēja glāsts saulē satvīkušā upes krastā, ūdens piles pieskāriens vai ķermenim pielipušas lapa smarža. Vai tad to var uzzīmēt? Acīmredzot– jā, un daudz ko citu vēl arī. Dažādi smalki stiķi Borisam Bērziņam nav sveša lieta. Mēģinot raksturot viņa daiļradi pēc pieņemtiem priekšstatiem, gribas teikt, ka ik līnijas vilcienā, jūtīgā ēnojumā un krāsu gammā, māksliniekam izdevies saliedēt izteiksmīgu formu plastiku un raksturu, un viņš jūtas brīvi un droši jebkurā tehnikā un tēmu risinājumā. Īpašu tonalitāti darbiem piešķir arī rakstītās piezīmes, kas precizē tēlojumu, pastiprina vienas vai otras detaļas nozīmi.

M.art. Gundega Cēbere