Marks Šagāls un Eiropas avangardisti

Publicēts: 01.04.14

Marks Šagāls un Eiropas avangardisti

Marks Šagāls pieder 20. gadsimta leģendāro mākslinieku plejādei. Mākslinieks, kurš dzimis Baltkrievijas pilsētā Vitebskā un aizsaulē aizgājis kā Francijas pilsonis, ir kļuvis par Meistaru, kura māksliniecisko rokrakstu nešaubīgi pazīst dažādās zemeslodes daļās.

Šī izstāde rāda Marka Šagāla daiļradi uz 20. gs. avangarda mākslas klasiķu fona, Rietumeiropas un Amerikas  mākslinieku stilistisko inovāciju un formālo meklējumu kontekstā. Žorža Braka, Aleksandra Koldera, Alberto Džakometi, Fernāna Ležē, Andrē Masona, Anrī Matisа, Huana Miro, Pablo Pikaso, Žana Pola Riopela, Antoni Tapiesa, Raula Jubaka daiļrade ļāva būtiski paplašināt sava laikmeta mākslinieciskās domāšanas robežas. „19. gs. mākslinieki saprata, ka viņu priekšā visu laiku  ir jābūt modelim, savukārt 20. gs. viņiem bija skaidrs, ka uz modeli skatīties vispār nedrīkst,” – atzīmēja amerikāņu rakstniece Ģertrūde Staina savās atmiņās par Pikaso.[1]

Māksla vienmēr ir kalpojusi par buferu starp realitāti un cilvēka apziņu. Māksla evolucionē kopā ar dzīvi, kas rada mākslu, un mākslas plastiskās valodas izmaiņas ir dabiska reakcija uz jaunā laika reālijām. Savā esejā par P. Pikaso Ģ. Staina rakstīja: „Kad biju Amerikā, es pirmo reizi diezgan daudz lidoju ar lidmašīnām, un, kad es skatījos uz zemi, redzēju, ka tā visa ir kubistiska, bet kubisms tika radīts tad, kad neviens mākslinieks vēl nebija uz zemi skatījies no lidmašīnas. Tur – uz zemes — es ieraudzīju Pikaso līniju samudžināto tīklu, kurš pletās uz visām pusēm, gan palielinoties, gan samazinoties. Es no augšas redzēju arī Braka vienkāršos risinājumus, Masona klejojošās līnijas. Jā, es to visu redzēju, un es no jauna pārliecinājos, ka radītājs ir mūsdienīgs un viņš saprot, ka mūsdienīgi ir arī tad, kad laikabiedri to vēl nezina, un, tā kā 20. gs. ir kļuvis par gadsimtu, kurš redz Zemi tā, kā to nav redzējis neviens  cits, Zeme iegūst to grandiozitāti, kuras tai nekad nav bijis.”[2]

Fovisma, ekspresionisma, futūrisma, kubisma, orfisma, konstruktīvisma, pūrisma, bezpriekšmetisma, dadaisma, sirreālisma, popārta un citu mākslas virzienu secīga nomainīšanās un pat līdzāspastāvēšana padara 20. gs. par neatkārtojamu laikmetu  mākslas vēsturē.

Marka Šagāla daiļrade uz viņa laikabiedru dinamisko, plastisko eksperimentu un meklējumu fona izceļas ar priekšmetiskuma saglabāšanu. Taču līdzības ar dzīves situācijām un naturālismu, kas tradicionāli ir labi saprotams skatītājam, mākslinieki visbiežāk izmanto pavisam citiem mērķiem. Šagāla daiļradē ikdienas realitātes motīvi, metaforas un līdzības autora individuālās uztveres ietekmē tiek pārveidotas un rada jaunas pasaules. „Manās gleznās nav nekādu izvērstu sižetu – ne pasaku, ne tautas teiksmu,” – saka Marks Šagāls.  Moriss Denī 1889. gadā par franču mākslinieku sintēzistu gleznām ir teicis: „Tās ir virsmas, kuras noklātas ar krāsām  zināmā secībā.” Kubistiem glezna ir virsma, kas ir noklāta ar figūrām  zināmā secībā. Man glezna ir virsma, kas ir piepildīta ar lietu tēliem (priekšmetiem, dzīvniekiem, cilvēkiem) zināmā secībā, kuriem nav nekāda sakara ar loģiku un kas nerisina ilustratīvus uzdevumus. Kompozīcijas vizuālais efekts – lūk, kas ir galvenais. Visi pārējie apsvērumi, kas neietekmē struktūru, ir otršķirīgi”.[3]

Mantojumā no 20. gs. mēs ieguvām meklējumu brīvību, neapturamu formu daudzveidību, dažādu māksliniecisko kodu, tradīciju un kaislību brīvu līdzāspastāvēšanu. Ieskatīsimies to mākslinieku darbos, kuri ir radoši strādājuši šajā laikā, mēģināsim saprast viņus un mēģināsim saprast sevi. Kā rakstīja Sartrs: „Kultūra neko un nekad neglābj un neattaisno. Taču tā ir cilvēka veidojums: viņš sevi tajā projicē, sevi tajā ierauga; tikai šajā kritiskajā spogulī viņš ierauga savu seju.”[4]

To, kas vēl nesen tika uztverts kā pašreizējais, šodiena, kad 20. gs. jau ir kļuvis par pagājušo gadsimtu, varbūt ļaus mums ieraudzīt savādāk.

Ludmila Hmeļņicka,

Vitebskas Marka Šagāla muzeja direktore



[1] Стайн Г. Пикассо // Стайн Г. Автобиография Элис Б. Токлас. Пикассо. Лекции в Америке. М.: Б.С.Г.–Пресс, 2001. С. 343.

[2] Там же. С. 388.

[3] Шагал М. О французской живописи. Лекция, прочитанная в колледже Маунт-Холиоук, август 1943 / март 1946 // Шагал М. Об искусстве и культуре. Под ред. Б. Харшава. М.: Текст, 2009. С. 140–141.

[4] Сартр Ж.П. Слова. М., 1966. С. 173.