MARTINA LAFONA. KRĀSAS PLUDINĀJUMS

Publicēts: 15.09.16
MARTINA LAFONA

Martina Lafona ”Krāsas pludinājums”

Veltījums Marka Rotko sarkanās krāsas pludinājumam

Slavinot sarkano krāsu un Rotko

Šeit, Daugavpilī, Martina Lafona apliecina savu cieņu Marka Rotko lielformāta gleznām un zīmējumiem. Lafonu interesē Rotko netveramo ainavu jēdziens un krāsas pludinājuma citkārt lielā nozīme mākslinieka darbos.

Martinas Lafonas daudzveidīgie darbi Jūs pārņem savā varā.

Martinas Lafonas sarkanā krāsa atrodas kustībā

Martinas Lafonas sarkanais ir nemitīgā kustībā. Tas traucē, dedzina, fascinē, apžilbina, iekvēlina, apbur, pavedina, pievilina un novirza no pareizā ceļa. Sarkanā krāsa pārvietojas, ceļo, klīst, dodas svētceļojumā un maldās. Tā ļaujas piedzīvojumiem, klaiņo un joņo.

Miklas un nestabilas krāsas plūdums

Marka Rotko krāsu paletē sarkanais bieži ir klāt. Viņa krāsas ir plūstošas, miklas, atšķaidītas, nestabilas, kustīgas, aprasojušas, izmirkušas, piesātinātas. Tās šķiet piemirkušas, jutekliskas, izjustas, maigas, jūtīgas, izsmalcinātas, zīdainas, baudkāras. Tās ir kā mitruma atstāti nospiedumi uz audekla un papīra. Sekrēti, garastāvokļi, straumes, kas plūst, izplešas, burbuļo, viļņojas un glāsta. Formas, kas izplūst.

Mišels Butors ir uzrakstījis brīnišķīgu eseju ar nosaukumu „Ņujorkas mošejas vai Marka Rotko māksla”. Viņš tuvumā aplūko vienu Rotko darbu –skici panno n°1: „Koši sarkans taisnstūra gredzens izceļas uz purpursarkana fona. […] Skicēs gredzena krāsa pārņem fonu […]. Gredzenu pilnībā aptver fons, ir kā tā radīts un tam piederošs. Tas ir veids, kā šis naksnīgais, šis mirušo vīns parādās tiem, ka izliekas dzīvi.” Mišels Butors redz „krāsu laukumus”, „nianses”, nokrāsas” un „atspīdumus”. Viņš norāda: “Jūs būsiet spiesti tik tuvu pieiet gleznai, ka jūsu acis pazaudēs tās vispārējo formu un ietvaru. Jūs pārņems tās krāsa, gleznas mala šķitīs kā horizonts, bet pigmenta masām, kas nozīmē klātbūtni, draudus, ietekmes, šajā taisnstūra pasaulē vairs nebūs nozīmes”. Pēc Butora domām, Rotko ar savām gleznām vēlas radīt gaisa pārmaiņas, attīrīšanās un vērtēšanas telpu. Dažādos Rotko daiļrades periodos Butors saskata Rotko darbos gandrīz izplūdušas ainavas: „1947. un 1948. gadā Rotko mums rāda ainavas, kas slīgst biezā miglā. Tas vairs nav šķidrums, kas atmazgā priekšmetus un tos pārbauda. Tagad tas ir intensīvs, bet vienlaikus smalks tvaiks, kas tos aptver pilnīgāk”. Šodien Martina Lafona rāda savu vīziju sarkanā krāsā par Marka Rotko bērnības gandrīz izgaisušajām ainavām, jo Rotko gleznojot dod priekšroku visam, kas viļņojas, svārstās, ir bezgalīgi noslēpumains.

Svētceļojums uz Latviju

Martina Lafona jau vairākkārtīgi ir apmeklējusi Latviju – tik ļoti tuva viņai ir Marka Rotko daiļrade.

Rotko fascinēja Latvijas ainavas, kuras viņš vēroja bērnībā. Varētu pat teikt, ka tās uz viņu atstāja paliekošu iespaidu. Savos ceļojumos pa Latviju Martina Lafona vēroja aizsalušos ezeru un upju ūdeņus, Latvijas līdzenumus un pakalnus. Viņas uzmanību piesaista makšķernieki uz ledus, jūrnieki, nepazīstamu cilvēku silueti, un Martina Lafona zīmē, raugās uz horizontu, fotogrāfē Liepājas ostas molu. Top sarkanas grafikas. Vēlāk, fotografējot Karostā, Martina pie baznīcas ievēro vecas būdas. Tās ir sarkanā krāsā.

Martina it tā shematiski no jauna zīmē M. Rotko gleznu Through the Window (1938‑1939). Līdzīgu iespaidu uz viņas atstājusi Anrī Matisa glezna L’atelier rouge („Sarkanā darbnīca”, 1911) un Kazimira MaļevičaSarkanais kvadrāts” (1915).

Marks Rotko 1953. gadā, gatavodamies kādai tikšanās reizei, rakstīja: „Izzūdoši horizonti, ainavas. Plankumi ir noteicošie elementi, bet tie nevar tikt nolasīti kā plankumi”. Šie „gaistošie horizonti” varbūt ir tas, ko Rotko paturējis atmiņā no savas bērnības Latvijā, no plašajiem kādreiz skatītajiem Latgales līdzenumiem.

Pēdējā nepabeigtā Marka Rotko darba nosaukums ir „Sarkans uz sarkana”.

Žilbērs Lasko

2012. gada gada pavasaris

institut-francais-lettonie-logo-cmyk