Moiše Kupfermans DAŽĀDIE PURPURA PELĒKIE

Publicēts: 21.06.17

Kupfermana kolekcija – Kibbutz Lohamei Hagetaot

Moiše Kupfermans piedzima 1926. gadā Jaroslavā, Polijas dienvidaustrumos, tirgotāju ģimenē, kurai piederēja sīkpreču veikals. Viņa tēvs bija cēlies no varkaļu ģimenes, kas izgatavoja alus darītavu katlus – no šejienes arī cēlies dzimtas uzvārds.

Vēl kā bērnam Kupfermanam bija ķēriens uz amatniecību, īpaši viņam patika zīmēt portretus. Viņa tēvs mēdza gleznot reliģiskus motīvus – lauvas logu izrotāšanai ebreju gaismas svētkos Hanukā, bet viņa māte izšūt līgavu pūrus.

Kad sākās Otrais pasaules karš, Moišem bija trīspadsmit gadu, pirms nepilna mēneša viņš bija nosvinējis savu Bar Mitzvah (iesvētīšanu). Kad vācu karaspēks ieņēma Jaroslavu, ģimene vairākus mēnešus pavadīja okupētajā zonā, līdz lielākā daļa ebreju tika izraidīti uz rajonu, kas robežojās ar padomju karaspēka iekaroto teritoriju. Moiše, viņa māsa un abi vecāki pārcēlās uz Ļvovu, un no turienes 1940. gadā tika izsūtīti uz Urālu kalniem un visbeidzot uz Kazahstānu, kur vecāki nomira. Moiše palika kopā ar māsu Lušu. Viņš strādāja par laivas airētāju, kura uzdevums bija pārbaudīt navigācijas apstākļus. Kad karš beidzās, viņš kopā ar māsu atgriezās Polijā. “No ebrejiem iztukšotā” Polija atstāja spēcīgu traumu uz abiem Kupfermaniem. Tieši šajā citādajā Polijā viņa māsa nomira, un Moiše palika viens.

Kupfermans pievienojās “Dror” kustībai un kopā ar tās biedriem tika nosūtīts uz pārvietojamo personu nometni Vācijā. 1948. gadā viņš emigrēja uz Izraēlu, bet 1949. gadā 23 gadu vecumā bija viens no Lohamei Hagetaot kibuca (komūnas) dibinātājiem.

Bēgļu gaitas, klejošana, zaudējums, iznīcība, izdzīvošana un celšana, rutīnu un stabilitāte kļuva par Kupfermana mākslu veidojošiem faktoriem.

Yagur kibucā un vēlāk Ein Harod kibucā viņš apguva sastatņu uzsliešanas prasmes un pirmajos Lohamei Hagetaot kibuca gados strādāja būvniecībā.

Ein Harod kibucā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Miju. Kopā viņi uzaudzināja četrus bērnus.

Gandrīz divdesmit gadus viņš darbojas vienlaikus gan celtniecībā, gan glezniecībā, līdz no 1967. gada varēja veltīt sevi tikai gleznošanai.

Mūsdienās Kupfermans tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Izraēlas māksliniekiem. Viņa darbi ir nozīmīgākās kolekcijās Izraēlā un ārzemēs. Viņš ir ieguvis vairākus apbalvojumus, tostarp prestižo Izraēlas balvu.

Līdz pat savai nāvei Kupfermans katru dienu, arī sestdienas un brīvdienas, devās uz savu studiju, kur gleznoja. Viņš nomira 2003. gada jūnijā.

Rutīna, nepārtraukts process, turēšanās tikai pie paša nepieciešamākā un māka reaģēt uz situāciju, kas tapusi uz audekla vai papīra, – šīs vērtības ir piemitušas Kupfermana mākslai jau no paša sākuma un atkal un atkal tiek skartas viņa darbos.

Lielākā daļa Kupfermana mākslinieciskās estētikas elementu izkristalizējās līdz 1970. gadu beigām, un viņš šos elementus, kas periodiski un neatlaidīgi atkārtojas viņa gleznās, aplūko, pētīdams to formu, žestu un krāsu klāšanas manieru kvalitāti, kas laika gaitā ir pilnveidojusies un kļuvusi arvien sarežģītāka un detalizētāka.

Kupfermana darbus raksturo process – viņa darbi ir procesa produkts. Viņa gleznas nerāda pilnīgu un pabeigtu stāvokli, bet drīzāk ir pārtrauktas laikā, vienlaikus turpinādamas dialogu starp pretrunīgiem komponentiem – starp haosu un kārtību, dzēšanu un izcelšanu, pārklāšanu un atklāšanu, postīšanu un veidošana, graušanu un stabilitāti, izteiksmību un atturību, dziļumu un seklumu, pilnīgumu un tukšumu, harmoniju un tās izjaukšanu. Katrs darbs turpina savu priekšgājēju, un arī testē augsni nākamajam.

Savas karjeras pašā sākumā Kupfermans pievērsās abstraktajai mākslai, bet atšķirībā no saviem skolotājiem Zaricka un Stemacka viņa abstrakcijas nebalstījās dabas vērojumos, bet bija vērstas uz apziņu, atmiņu un laiku. Viņa laiks ietver ne tikai pagātni un nākotni, bet arī – un galvenokārt – tagadni. Viņam svarīgs ir laiks, kad glezna tiek radīta. Nozīme ir rokas atmiņai, mūždien uz Galei Zahal staciju noregulētajam radio un laikrakstam, kas sākumā tiek paklāts zem gleznas, bet galu galā kļūst par svarīgu papīra darba elementu – kad tas tiek iestrādāts darbos, sākumā nejauši, bet pēc tam jau tīšām.

Lielākā daļa no Kupfermana gleznām raksturīgā izkristalizējās unikālā radīšanas procesa vēstījumā. Violeti pelēkais bagātīgajā toņu gammā sākotnēji tika radīts no dažādu krāsu miksējumiem, kad krāsas ar lāpstiņu tika noņemtas no audekla un savāktas burkā vēlākai izmantošanai. Duļķainais tonis, kas radies, sajaucoties dažādām krāsām, kļuva par Kupfermana daiļrades neatņemamu iezīmi – unikālais lillā, kas variējas no vitāla, svinīga, cukurbiešu violeta toņa līdz pelnu pelēkajai nokrāsai.

Darbi abās papīra pusēs arī radās kā “ekonomisks pasākums”, bet vēlāk kļuva par pastāvīgu mākslinieciskās jaunrades izpausmes formu. Tie ir daudzu “soļu” galarezultāti ar neredzamo – “kreiso” pusi, “pagātni”, kas ir klātesoša un ietekmē iznākumu.

Kupfermans vienlaikus strādāja gan uz audekla, gan uz papīra, pētīdams katra medija iespējas, kas bagātina viena otru.

Nozīmīga loma viņa mākslā ir baltajai krāsai. Tā tiek atstāta uz papīra neizmainītā veidā, nosedz un pārzīmē detaļas, vai arī veido “markīzes”, “virsotnes” un “apvalkus”. Šīs asās, slēgtās formas apņem gleznu no augšas, izvirzot tās sākotnējo stadiju – balto audeklu – uz pēdējā slāņa: izgaismota virsma, pauze, balta krāsa, kas rada apjausmu par turpinājumu.

Noa Melameds