Pīters Grifins “Es tikai sekoju tiem, kas iet pirms manis”

Publicēts: 25.09.14

Pīters Grifins

Es tikai sekoju tiem, kas iet pirms manis

 

Par stilu:

 „…vairums gleznu, kas redzamas šai izstādē, pieder laikam, kad es patiešām jutu, ka esmu atradis pats savu stilu, brieduma stilu, kas man vislabāk ļāva pētīt savas idejas.”

Abstraktā vai figurālā:

„Nav tā, ka gleznas kļūst absolūti abstraktas, tās atrodas telpā starp abstrakto un figurālo glezniecību – būtībā, ko es cenšos panākt, ir stāvoklis, kad ir forma, kas liecina par cilvēka klātbūtni, bet faktiski cilvēka figūras tur nav.”

„Tajā pat laikā man nepatīk justies iekritušam stilistisko ierobežojumu slazdā. Es jūtu, ka esmu radījis zināmu vizuālo alfabētu, ko varu izmantot jebkurā veidā, kādu vien es izvēlos, un daudzas no šīm izvēlēm nāk caur gleznošanas procesu, kuru es patiešām varu attiecināt uz to, par ko rakstīja Matiss Džezā: „Gūsteknis? Māksliniekam nekad nevajag tādam būt: sevis paša gūsteknim, stila gūsteknim, reputācijas gūsteknim, panākumu gūsteknim utt.”

Par ietekmi:

„Būdams Karaliskās Mākslas koledžas pēdējā kursā, es ieguvu stipendiju, kas ļāva man divus gadus dzīvot un strādāt Romā, un tur visapkārt man bija iespēja redzēt tik ārkārtīgi lielu veidu dažādību kā uzgleznot cilvēka figūru. Tur bija piemēri no vairāk nekā divi tūkstoši gadus veciem cilvēka figūras atainojumiem etrusku mākslā līdz pat agrīnajām kristiešu mozaīkām, no vienkāršajiem romānikas tēlojumiem līdz cildenajām kvatročento gleznām ar Pjero della Frančesku (Piero della Francesca) un Fra Andželiko (Fra Angelico), kas tad tālāk ved caur Mikelandželo, Rafaela un Botičelli augsto renesansi līdz baroka sākumiem ar Karavadžo, un no turienes tieši uz 20. gadsimteni. Vēl viena ietekme, kuru es gan toreiz neapzinājos, bet kura nospēlēja galveno lomu manas vēlākās darbības attīstībā, nāca no daudzajiem romiešu skulptūras fragmentiem, kas tur bija visapkārt.”

Par paralēlēm starp mūziku, glezniecību un dzeju:

„Es klausos daudz un dažādu mūziku, īpaši strādājot studijā, un man tā palīdz, jo rada vajadzīgo vidi, vajadzīgo gaisotni, kādā man patīk gleznot. Kas man pie Paolo Kontes patīk ir tas, ka viņa orķestrī ir daudz instrumentu un dziesmās sapludināti daudzi un dažādi stili, taču tās nepārprotami skan pēc Paolo Kontes. Jūsu rīcībā ir dažādas notis, kas palīdz radīt dažādas krāsas, dažādas tekstūras, dažādas telpas, un savā ziņā tas ir līdzīgi glezniecības valodai, kur ir pauzes un sākumi, atstarpes un formas, un līnijas un masa. Visas šīs lietas iedarbojas uz daudzām mūzikas formām, džezu, klasisko utt. Tā ir spriedzes spēle, ritmu spēle, formas saistība ar telpu, un valodas ar saturu. Runājot par Nerudu, viņa dzejā tā nav tikai dziļā cilvēka izpratne, tas ir arī veids, kā viņš lieto metaforu: lai vienlaikus atklātu un slēptu. Viņš atklāj zināmu domu vai izteicienu, un tomēr viņš to var apslēpt ar metaforas palīdzību. Lai piekļūtu izteiciena būtībai, jāiziet caur metaforu. Savos darbos es daru kaut ko līdzīgu ar formu fragmentēšanu un krāsas slāņojuma starpniecību. Un tas gleznā gan atklāj, gan slēpj elementus, tādējādi radot vizuālu vēstījumu, kas sniedzas tālāk par tēlu tajā.

Jā, tas, ko es izdarīju ar Nerudas gleznām, bija gleznot ar akrila krāsām, ko es nekad iepriekš nebiju lietojis, un gleznot, izmantojot rīkus, kādus es nepazinu, koka stienīšus, papīra kartītes, pirkstus utt. Līdzās akrila krāsām, kas rada no eļļas krāsām atšķirīgas sajūtas, es daudz izmantoju arī kolāžu un paņēmienu, kad vēl nenožuvušā krāsā iemaisa sausu krāsu. Tas faktiski palīdzēja man izvairīties no dzejoļu vienkāršas ilustrēšanas un deva brīvību piekļūt dzejas būtībai. Tas pats notika, strādājot ar romānu un lugu rakstnieku Arielu Dorfmanu (Ariel Dorfman) un spāņu filozofu Ortegu de Gasetu (Ortega de Gasset). Domāju, ka tas, ko es cenšos darīt, ir atrast veidu, kā apvienot rakstīto vārdu ar vizuālo tēlu, lai radītu jaunu formu.”

No Izabellas Kosē intervijas

www.rotkocentrs.lv