Salvadors Dalī

Publicēts: 05.11.13

Salvadors Dalī

(1904. gada 11. maijs – 1989. gada 23. janvāris)

Spāņu izcelsmes gleznotājs, grafiķis, skulptors, režisors, rakstnieks – viens no slavenākajiem sirreālisma pārstāvjiem.

Salvadors Dalī pirmām kārtām bija intelektuāls gleznotājs, kurš savos mākslas darbos skatītājiem rādīja savas teorijas un idejas. Viņaprāt, svarīgāk bija parādīt nevis to, ko redz cilvēka acs, bet gan to, ko viņš jūt, domā, pārdzīvo, iespējams, pašam pat neapzinoties.

Izstādes mērķis ir palīdzēt skatītājam ieraudzīt un saprast, kā S. Dalī sev raksturīgajā īpatnējā mākslas valodā materializēja savas sirreālās idejas un uzskatus.

Aiz acīmredzamā vienmēr ir noslēpts kaut kas neizsakāms tomēr, pēc mākslinieka domām, daudz svarīgāks par acīm saredzamo. Tieši šī mīklainība un noslēpumainība vilina skatītāju, liekot viņam aizdomāties par fundamentāliem eksistences jautājumiem. S. Dalī darbi skatītājam liek drīzāk „domāt” un „iztēloties” nevis tikai „redzēt”.

Vārdu „sirreālisms” radīja un savos darbos izmantoja franču dzejnieks Žerārs de Nervāls (1808-1855). Tomēr tikai 20. gadsimtā franču rakstnieks, sirreālisma teorētiķis Andrē Bretons (1896-1966) ar savu manifestu radīja domāšanas veidu ar nosaukumu „Sirreālisms”. Par košāko un atpazīstamāko šī domāšanas veida pārstāvi kļuva tieši spāņu mākslinieks S. Dalī.

Paranoiski kritiskā metode kļuva par S. Dalī domāšanas veidu un realizējas viņa mākslā. Pats S. Dalī teicis: „Mana ambīcija tēlotājmākslā ir maksimāli precīzi materializēt konkrēto irracionalitāti.” Māksliniekam paticis skaidrot viņa darbu nozīmi, taču neatklājot visas detaļas… „Ja jūs pamanāt, ka mans darbs ir pārāk vienkāršs, nekavējoties ziņojiet to man, es to labprāt nedaudz sarežģīšu…” bildis sirreālists.

S. Dalī daiļrade, kā jebkura ģeniāla cilvēka radītais, ir saistoša arī mūsdienās. Mākslinieka atziņa, ka „Šobrīd pie mums valda viduslaiki, taču kaut kad iestāsies arī renesanse”, kļūst aizvien vairāk un vairāk aktuāla mūsdienu pieaugošā bezdvēseliskuma un depersonalizācijas pasaulē. Mākslinieks rakstīja: „Cauri laikmetiem mēs ar Leonardo da Vinči pastiepjam viens otram pretī roku.” Arī mums jāpasniedz roka mūsu laikabiedram, kurš ar savas mākslas palīdzību cenšas padarīt pasauli labāku, piespiežot mūs domāt.

Ilustrāciju cikls Benvenuto Čellini autobiogrāfija”

Salvadors Dalī šo brīnišķīgo 16 litogrāfiju ciklu Benvenuto Čellini autobiogrāfijai radīja 1945. gadā. Tajā laikā mākslinieks dzīvoja ASV. Dižā renesanses laika mākslinieka B. Čellini personība, dzīvesstāsts un atstātais radošais mantojums iedvesmoja S. Dalī. Abus māksliniekus vienoja vēlme ap savu personību un dzīvi radīt mītus. Tāpat abiem māksliniekiem bija tuva ideja, ka mākslinieka pasaules redzējums un izjūta maina realitāti, iedvesmojot radīt augstvērtīgus mākslas darbus dažādās tehnikās.

Benvenuto Čellini (1500-1571) – slavens renesanses laikmeta itāļu skulptors, juvelieris, gleznotājs, karavīrs un mūziķis. Grāmata Florencieša Benvenuto, maestro Džovanni Čellini dēla, Florencē pierakstīta autobiogrāfija” ir viens no ievērojamākajiem 16. gadsimta literārajiem darbiem. B. Čellini savu autobiogrāfiju sāka rakstīt, t.i., diktēt sekretāram 1558. gadā. Autobiogrāfijā aprakstītie notikumi beidzas ar 1562. gadu. 18. gadsimtā literatūrzinātniekiem nācās secināt, ka darbs ir pilnībā zudis – nebija saglabājies neviens darba eksemplārs vai fragments. 1805. gadā vienu daiļdarba eksemplāru nejauši izdevās atrast kādā no Florences mazajiem grāmatu veikaliņiem, tas tika nogādāts Lorenco bibliotēkā. No jauna atrastais izdevums tur glabājas joprojām. Autobiogrāfijā sarunvalodā B. Čellini dzīvi apraksta savas izjūtas, domas un piedzīvojumus ar šim žanram renesanses laikam netipisku atklātību. Viņš skaidri un dzīvi nodod lasītājam mākslinieka domu un jūtu pasauli.

B. Čellīni autobiogrāfija kā ļoti cilvēcisks sava laikmeta dokuments gadu gaitā iedvesmojis vairākus māksliniekus. Piemēram, no tās savā darbā “Askānio” iedvesmojās franču rakstnieks Aleksands Dimā (tēvs). Pasaules kultūras vēstures kontekstā gan minētā autobiogrāfija, gan citi B. Čellini darbi ir nozīmīga pasaules kultūras mantojuma sastāvdaļa.

Litogrāfiju cikls Divpadsmit apustuļi jeb Apaļā galda bruņinieki” 

Cikls tapa 1977. gadā, kas mākslinieka dzīvē bijis ļoti nozīmīgs, jo noslēdzis daudzus gadus ilgušo iekšējās izziņas posmu, kura laikā viņš meklējis ceļu pretim Dievam. S. Dalī vienmēr bija satraukušas grēka, kauna un likteņa tēmas. Ne velti ciklam ir dubultnosaukums – „Divpadsmit apustuļi” un „Apaļā galda bruņinieki”. Leģendās par Apaļā galda bruņiniekiem stāstīts par karavīru ievēroto etiķeti, viņu nodomu un rīcības šķīstumu, meklējot Svēto Grālu. Par Svēto Grālu leģendās tiek saukts kauss, kurā Jāzeps no Arimatijas savācis Jēzus Kristus asinis.

Tieši cilvēcisko īpašību šķīstums un gatavība ideālu un ticības vārdā vīrišķīgi un droši doties cīņā, apvieno S. Dalī attēlotos divpadsmit apustuļus ar divpadsmit Apaļā galda bruņiniekiem.

Lai izceltu litogrāfijas īpašo nozīmi, S. Dalī attēlus rotājis ar zelta punktiņiem un smalku zelta rāmējumu.

Katrai no litogrāfijām ir dubults nosaukums un īss paša autora sniegts komentārs, kurā izskaidroti izmantotie viduslaiku kultūrvēstures simboli.

Litogrāfiju cikls, veltīts stāstam un baletam Trīsstūrene” 

Salvadors Dalī 1959. gadā radīja divdesmit stāstam un baletam Trīsstūrene veltītus akvareļus, kuri kalpoja par pamatu litogrāfiju sērijai.

Katra no izstādē redzamajām litogrāfijām ir S. Dalī radošuma kulminācija. Litogrāfijas darina, katru krāsu iespiežot atsevišķi. Šādā veidā tiek nodrošināta krāsas skaidrība un maksimāla līdzība oriģinālajiem akvareļiem.

1874. gadā tapušais Pedro Antonio de Alarkona stāsts „Trīsstūrene” (El sombrero de tres picos) sarakstīts tradicionālā dēku romāna stilā. Tas kļuva par iedvesmas avotu daudziem māksliniekiem t.sk. Salvadoram Dalī. Piemēram, 1955. gadā Itālijā pirmizrādi piedzīvoja filma “Daiļā dzirnavniece” (La bella mugnaia) ar Sofiju Lorēnu, Marčello Mastrojāni un Vitorio de Siku galvenajās lomā. Gan stāsts, gan balets ir izdzīvojis līdz mūsdienām.

Stāsta darbība risinās kādā 18. gadsimta Andalūzijas ciematiņā. Vecs un tautas nemīlēts provinces gubernators sastop skaisto dzirnavnieka sievu un nolemj viņu savaldzināt. Gubernators nepatiesi apsūdz dzirnavnieku un nosūta kārtībsargu, lai tas viņu arestētu. Vakarā gubernators ierodas dzirnavās, cerībā palikt divvientulībā ar dzirnavnieka sievu. Taču sieviete nevēlamo pielūdzēju aplej ar spaini auksta ūdens. Vīrietim nākas izģērbties, slapjās drēbes pakārt žāvēties, bet pašam censties dzirnavu tuvumā noslēpties. Kad dzirnavnieks atgriežas no cietuma, viņš atrod slapjās drēbes, savāc tās un atstāj uz sienas uzrakstu: “Jūsu sieva ir tikpat skaista, cik manējā.” Savācas pūlis un izsmej veco brunču mednieku gubernatoru, kaunina to un padzen. Vēlāk notiek svinības, kur tauta gavilē, ka ir padzīts ļaunais gubernators, kurš ierasti nēsājis trīsstūreni.

Trīsstūrene bija populārs ļaunuma simbols 18. gadsimta mākslā. Kā armijas uniformas daļa tā tika ieviesta 1690. gadā. Mūsdienās trīsstūrene ir populārs apģērba gabals Venēcijas karnevāla dalībnieku vidū.

Manuela de Faljas balets „Trīsstūrene” pirmizrādi piedzīvoja 1917. gadā pēc impresārija Sergeja Djagiļeva pasūtījuma. Uzveduma pamatā tika izmantots flamenko, fandango un hota. Vairākas baleta pasāžas iegājušas horeogrāfijas zelta fondā. Arī mūsdienās baleta noslēdzošā hota ir daudzu konkursu programmās.

Librets – Gregorio Martiness Sjerra, par pamatu ņemot Pedro Antonio de Alarkona stāsts „Trīsstūrene

Mūzika – Manuels de Faija

Horeogrāfija – Leonīds Masins

Tērpi un dekorācijas – Pablo Pikaso

Galvenajās lomās – Leonards Masins, Tamāra Karsavina un Leons Vuicikovskis