SOLOMONS GERŠOVS

Publicēts: 30.09.13

 

Solomona Geršova liktenī īpaši nozīmīgas trīs pilsētas – Daugavpils, Vitebska un Ļeņingrada. Viņš ir dzimis 1906. gadā, Daugavpilī, tolaik Dvinskā, un tur dzīvojis pirmos četrus dzīves gadus. Vitebskā pavadījis savu bērnību un jaunību. Sācis zīmēt jau ļoti agri. Piecus sešus gadus mācījies pie J.Pena un saņēmis labu akadēmisko izglītību. S.Geršovs strādāja kopā ar K.Maļeviču un viņa skolniekiem, taču viņu supremātiskie meklējumi un tiekšanās pēc “jaunas mākslas apstiprināšanas” S.Geršovam nebija tuvi. Toties viņš labprāt kopā ar M.Šagālu devās gleznot skices, apbrīnoja viņa darbus, māksliniecisko brīvību, vienmēr atcerējās (vēlāk arī sekoja) vienkāršu padomu: “Neskaties uz citiem, dari savu”. 
Petrogradā (kopš 1924. gada pārdēvēta par Ļeņingradu) ieradās 1922. gadā 16 gadu vecumā. Mācījās Mākslinieku atbalsta biedrības skolā, strādāja par uzraugu Ziemas pils zālēs, rīkoja pirmās personālizstādes, aizstāvēja savu glezniecības redzējumu P.Filonova skolnieku vidū, draudzējās ar D.Šostakoviču, I.Sollertinski, E.Garinu, B.Erbšteinu, V.Dmitrijevu, V.Kostrovicku, biedrojās ar “Krug” (“Aplis”) māksliniekiem un atkal un atkal mēģināja izprast K.Maļeviča idejas. Bet saprata ko citu – mākslā galvenais ir tēlainība, iekšējais saturs un emocijas; ja šo īpašību nav, tad formāli meklējumi un ārēji efekti skatītājus nepiesaista. Šai periodā radītie S.Geršova darbi gandrīz nav saglabājušies – palikuši tikai daži zīmējumi un divas bērnu grāmatas ar viņa ilustrācijām. 1932. gadā viņam nācās pamest Ļeningradu, un labā radošu cilvēku sabiedrībā – ar māksliniekiem B.Erbšteinu un J.Safonovu, dzejniekiem D.Harmu un A.Vedenski – viņš devās pirmajā trimdā uz Kursku. Vēlāk S.Geršovs dzīvoja Maskavā, kara laikā strādāja Sibīrijā, bet kopš 1948. gada astoņus gadus pavadīja Vorkutas nometnē. Izdzīvoja. Turpināja zīmēt – daudzi nometnē zīmēti ieslodzīto portreti saglabājušies. 1956. gadā atgriezās Ļeņingradā. Pēdējo trīsdesmit dzīves gadu laikā – no 1956. gada līdz 1989. gadam – radīja ļoti daudz glezniecības un grafikas darbu savā individuālajā manierē un visbiežāk unikālajā autora jauktajā tehnikā: tempera, guaša, akvarelis, tuša uz papīra, kartona, tapetēm, folijas, avīzes… Mākslas izstādes rīkotas Ļeņingradā, īpaši bieži Gruzijā, bet sākot ar 1965. gadu arī ārzemes – Anglijā un ASV, kur mākslinieks tika uzskatīts par M.Šagāla un H.Sutina ideju turpinātāju. XX gs. 60. gados Ļeņingradas mākslinieks A.Enders nosauca S.Geršovu par glezniecības improvizācijas stila meistaru, kas balstās uz savas kultūras pieredzi. S.Geršova darbu “improvizācijai”, “spontanitātei” pamatā vienmēr ir bijusi laba zīmēšanas skola. Viņu labi mācīja J.Pens, A.Eberlings, bet 1930. gadu beigās R.Faļks: “Gleznošana – tā ir pareiza krāsa pareizā vietā. Bet pareiza vieta – tas ir tas, ko pieņemts uzskatīt par zīmējumu”.

Zīmēja un gleznoja… visu! Vitebskas, Ļeņingradas, Pleskavas, Gruzijas, Latvijas, Igaunijas ainavas, visas vietas, kur ir bijis; dažādas klusās dabas; muzikantu, mākslinieku, komponistu, baleta dejotāju, zinātnieku portretus. Dažus (D.Šostakoviču, P.Filonovu, M.Šagālu) viņš pazina personīgi, citus (Mikelandželo, Bēthovenu, Mocartu, Rembrantu) “pazina” iztēlē. Gleznoja Lielajam Tēvijas karam veltītas kompozīcijas, un traģēdiju Spitakā, kas bija viņu satriekusi līdz sirds dziļumiem; ir ļoti daudz variāciju par dejas un mūzikas tēmu, senkrievu glezniecību; ir ebreju svētku sižeti pēc Šoloma- Aleihema, I.-L.Pereca, I.Babeļa stāstu motīviem. Pat garlaicīgs televīzijas raidījums varēja iedvesmot mākslinieku radīt izteiksmīgus tēlus. Tomēr visbiežāk viņu iedvesmoja mūzika. Viens no interesantākajiem S.Geršova darbiem ir cikls “Par D.Šostakoviča septīto simfoniju”, kas pārsteidza pat pašu komponistu (no šī cikla septiņi darbi šodien atrodas D.Šostakoviča ģimenes kolekcijā). S.Geršovs – “ekspresionists”. Viņa māksla – “satricinātas dvēseles ainava” un “dvēseles kliedziens” (tā nosaukts viens no vēlākajiem mākslinieka darbiem). “Pacelties līdz debesīm un kliegt visai pasaulei par tās dīvainību un nepilnību” – ar to pēc S.Geršova domām jānodarbojas māksliniekam. Sakāpināta pasaules uztvere, subjektivitāte un emocionalitāte uztverē deformē priekšmetus un telpu, ģenerē spriegumu krāsās, izraisa triepiena un līnijas vibrāciju, drošu kadru kompozīciju. Mākslinieks S.Geršovs, būdams jautrs un asprātīgs cilvēks, bija apveltīts ar “traģikas sajūtu”, kas
raksturīga visiem lielajiem dažādu laika posmu, stilu, virzienu māksliniekiem un izpaužas ne tikai sižetos, bet pašas mākslas valodas īpašībās. Viņš bieži gleznoja “atvadīšanos”, “pavadīšanu”, “bēres” – dzīvi kā ceļu līdz nāvei. Nav nejaušība, ka viens no galvenajiem S.Geršova mākslas darbiem – cikls “Rekviēms” – radīts sakarā ar viņa sievas V.Kostrovickas, balerīnas un pedagoga, nāvi. “Mirst visi, taču cilvēka prāta un talanta darbības pēdas paliek uz visiem laikiem” – rakstīja mākslinieks savās atmiņās. Daiļrade – nāves, cilvēka eksistences mūža gala pārvarēšana, cilvēka glābiņš no eksistenciālas vientulības šajā pasaulē. Tāpēc S.Geršova galvenais varonis – Mākslinieks, kura tēls slēpjas viņa mākslas dažādās tēmās, sižetos, motīvos. “Ģenialitātes apoteoze, ar to ir domāts (un principiāli) dzīves sabrukums” – tā raksturo Geršovu viens no viņa jaunākajiem laikabiedriem, Ļeņingradas nonkonformistu kustības “hronists” mākslinieks A.Basins. Viņaprāt S.Geršovs iemiesoja tādu pašu radītāja tipu kādi bija Mikelandželo, Rembrants, Bēthovens, Mocarts. “Dzīves sabrukums” Geršova gadījumā nozīmē to, ka viņu pilnībā apmierināja ļoti minimāli dzīves labumi un neinteresēja sociālais statuss un regālijas. (Lai tikai būtu iespēja strādāt!). Viņš bija “neērts” mākslinieks – nekaunīgs, kategorisks vieninieks, kurš ļoti nopietni, bez ironijas, attiecās pret daiļradi kā pret cēlu kalpošanu un iekšēju pienākumu. Viss cits nebija svarīgs.

Irina Mamonova