Viktorija Valujeva NEPASTĀVĪBA

Publicēts: 26.05.16

Kā parādīt to, kā nav?

Kā attēlot laiku?

 

Šī doma acīmredzami parādās lietās, kuras skar laika zobs, jo sākotnēji tās ir jaunas, tīras un nekas neliecina par laika ietekmi uz tām – tieši tādā veidā atspoguļojas laika skaistums it visā. Tādējādi laiks parāda sevi uz jebkuras virsmas: uz ādas, veidojot grumbas, uz klintīm, veidojot ģeostruktūru, arhitektūrā, padarot sienas novecojošas. Lai uzsvērtu pārmaiņu procesu, es izmantoju abstraktu formu pēkšņās pārmaiņas, radot notikumu dinamiku. Pazūdot no audekla, tad it kā parādoties atkal, triepieni ilūzijas kombinējas vienā zemapziņas iespaidu virpulī. Tas ļauj attēlot neeksistējošo pārmaiņu laiku. Cenšoties parādīt jūtu mirklīgumu un emociju nepastāvību, stāstot par neaptveramām formām, es vēlreiz uzsveru apkārtnes pārejošo un nepastāvīgo. Jo tieši kombinējot dažādas faktūras, notiek apmaiņas mijiedarbība starp plaknēm, skatītājs tiek ievilkts emociju spēlē, kura liek domāt par laika nematerialitāti. Dažreiz emociju svārstīgums veido audekla slāņu vēsturi no pārliecinātiem otas triepieniem līdz apzināti plūstošām līnijām. Kurā brīdī glezna ir pabeigta – to nosaka mākslinieks. Paļaujoties uz prāta apziņu, veidojas distance starp bezapziņu un apzināto, tas arī dod iespēju redzēt, kur atspoguļojas laiks. Tādējādi, sekojot sevis izzināšanai un apzinot nepastāvību, tika radīta gleznu sērija. Iespaidu kaleidoskops un spēks par nepastāvību – tas dod iespēju domāt par pasaules sajūtu laikā un to, kā tā atspoguļojas ikviena dzīvē.