X: Kritiskā robeža – Černobiļa 30

Publicēts: 23.03.17

Un tas būs mūžīgi…

Tematiskā izstāde “ X: Kritiskā robeža ” ir vairāk nekā tikai par Černobiļas kodolkatastrofu vai Svetlanas Aļeksijevičas, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas, vizīti. Izstādes organizētājs Albīns Vološkevičs uzrunāja Paņevežas māksliniekus iedziļināties tēmā, veidojot kopīgus mākslas darbus pāros.

Uzdevums nebūt nebija vienkāršs, it īpaši mākslas pasaulē. Tas tāpēc, ka katrs mākslinieks tiecas pēc savas autonomijas. Mākslinieki par katru cenu ir gatavi aizstāvēt savu neatkārtojamību, individualitāti un sava daiļrades stila unikalitāti. Tas ir mākslas darba mākslinieciskuma un materiālās vērtības priekšnoteikums. Turklāt arī darba stils tradicionāli ir saistīts ar mākslinieka domāšanas savdabīgumu, viņa individuālo pasaules skatījumu un personisko mitoloģiju.

Neraugoties uz agrīnā avangarda un postmodernisma pravietojumiem par “autora nāvi”, kas apstrīdēja pašu autorības ideju, iepriekš minētā attieksme pret personiskā stila vērtību turpina dominēt mākslas pasaulē. Tādējādi Albīna Vološkeviča aicinājumu daži mākslinieki varēja uztvert vienkārši kā apvainojumu – biedējošu vai uzjautrinošu, lai gan citi, iespējams, novērtēja jaunās iespējas, ko pavēra šāds uzaicinājums.

Un, ja viņus mēģina pierunāt mazliet neatlaidīgāk (kā to darīja Albīns), ja viņiem tiek izklāstīta šādas sadarbības nepieciešamība, ja formulētais mērķis ir vilinošs un tiek solīts piedzīvojums, tad noteikti uzrādīsies daži radoši domubiedri, kuri būs gatavi upurēt savu izkopto stilu un savīt to ar cita mākslinieka radošās izpausmes veidu, lai radītu kaut ko jaunu no diviem mākslinieciskā tēlojuma veidiem, kas tajā pašā laikā nepieder nevienam no diviem individuāliem jaunrades stiliem. Šāda iespēja ir ļoti intriģējoša ar savu neprognozējamību ne tikai pašiem māksliniekiem, bet arī skatītājiem, kuri ir pazīstami ar viņu individuālo stilu.

Tāpat, kā mūs piesaista jaunas patiesības dzimšana diskusijā starp diviem cilvēkiem, mūs interesē arī radošais rezultāts, kura pamatā ir līdzvērtīga dialoga princips. Tāpēc šajā izaicinošajā projektā ļoti interesanti ir vērot jaunrades rezultātu. No vienas puses tas ir ļoti intīms, jo mākslinieki vienkārši ir iesaistīti radošās “attiecībās” uz viena mākslas darba plaknes. No otras puses jums ir iespēja ieraudzīt to, ko jūs bez šī projekta citādi nekad neieraudzītu. Lai arī atsevišķu mākslinieku stili ir zināmi un prognozējami, to sintēze var pārvērsties radošā hepeningā un izrādīties pilnīgi neparedzama. Trešais aspekts ir iespēja izsekot mākslinieku radošā dialoga attīstībai, piedzīvot savstarpējo attiecību vēsturi, spriedzi, vienošanās un strīdus vizuālajā mākslas darbā.

Šajā projektā kritiskā robeža atkārtojās divas reizes: kā Černobiļas katastrofa, kas atvēra jaunu posmu cilvēces vēsturē, un kā mākslinieku kritiskā saskare ar autorības, stila un sadarbības problēmu. Es uzskatu, ka projekta tēma un aicinājums uz māksliniecisku sadarbību jēgpilni papildina viens otru.

Pirmkārt, atsaucoties uz Černobiļas tēmu, kas ir vienlaicīgi gan globāla, gan ļoti personiska, šī diskusijas, izpētes un empātija gaisotne izrādās ļoti noderīga. Tādas apokaliptiskas tēmas kā šī nav saistītas ar jebkādu racionālu argumentāciju vai vēsturisku vai zinātnisku izskaidrojumu. Drīzāk tas ir kluss pēctraumatiskas pieredzes stāvoklis, saindēta eksistenciāla sevis vērošanu. Tāpēc, runājot par savu grāmatu par Černobiļas katastrofu, Svetlana Aļeksijeviča uzsvēra, ka tās teksts bija nevis par Černobiļu, bet drīzāk par Černobiļas pasauli, par kuru mēs tik maz zinām. Viņa uzskata to par neievērotu periodu vēsturē. Tāpēc viņu interesē nevis pati nelaime, kas notika tajā naktī pie elektrostacijas vai kas pie tā bija vainojams, kādi lēmumi tika pieņemti, cik tonnu smilšu un betona tika izmantoti, lai uzbūvētu sarkofāgus virs šī elles cauruma; viņa koncentrējas uz to cilvēku uztveri un jūtām, kuri saskārās ar nezināmo. Ar noslēpumu. Tieši tāpēc Černobiļa ir mīkla, kuru mums vēl nāksies risināt. Iespējams, 21.gadsimtā. Tas ir izaicinājums, ar kuru mums būs jāsaskaras. Ko cilvēks varēja no tā mācīties, uzminēt vai atklāt sevī pašā? Kā viņš skatījās uz pasauli? Saskaņā ar rakstnieci tā ir sajūtu rekonstrukcija, nevis notikuma atstāsts.

Tātad, ar šādu notikuma rekonstrukciju projekta “X: kritiskā robeža” dalībnieki ķērās pie darba. Savās koncepcijās viņi dodas ļoti personiskos atmiņu ceļojumos uz katastrofas laiku. Viņi pēta katastrofu, tās simbolismu; viņi izvieto savu pieredzi, emocijas, domas un vīzijas kopīgā darba kompozīcijā. Īpaši spilgti tas ir redzams mākslinieku Ramūna Grikeviča un Rūtas Povilaitītes kopīgajā gleznā “Tukšā mājā”. Zemes toņu eksistenciāli melnbaltais tukšo iekštelpu saltumā nemanāmi plešas pār abu gleznotāju “zonām” un apvienojas emocionāli spēcīgā un saskanīgā kompozīcijā. Šis darbs īpaši spēcīgi atbalsojas gan to skumjo vientuļnieku, kuri palika aiz Černobiļas nāves zonas, pieredzēs, gan apjukušajā vāvuļošanā, kuru savā grāmatā “Černobiļas lūgšana” fiksēja Svetlana Aļeksijeviča.

Ļoti iespaidīgs sadarbības rezultāts ir darbs “Ar dūmiem uz dvēseles spoguļiem” – Stasis Povilaitis fotogrāfijas un Raimondas Gailiūnas glezniecības kolāža: organiska, stihiska, postoši sarkana kompozīcija ar zirgu acīm un gāzmaskām, kas atstāj spēcīgu iespaidu uz skatītāju ar savu ekspresīvi spilgto māksliniecisko manieri, iedarbīgajām krāsām un “dabas” tukšo acu dobumu melnumu.

Radioaktīvas kodolkatastrofas bīstamā krāsu gamma izstaro no Sigita Laurinaviča un Valentīna Pečinina kopdarba “Mirdzums”, kurš tika radīts, sintezējot fotogrāfiju un gleznu. Lielāku romantisku iespaidu rada Sauļa Saladūna un Osvalda Juškas dueta darbs. Lidojošu eņģeļu krāsainās figūras virpuļo iznīcības un radīšanas bezgalīgajā cikliskumā uz sabrukušo sienu fona Sauļa Saladūna fotogrāfijā.

Interesanta glezniecības un fotogrāfijas sintēze vibrē no Andra Repša un Jūrates Kirtiklītes darba “Ko es atceros no tās dienas..” Interesants ir arī smalks melnbalts zīmējums uz nelielas plaknes un līdzīgs vienkrāsains, spocīgs skats uz nožēlojamu ezermalu no lidojoša putna skatījuma. Esot aci pret aci ar šo darbu, es tikai apjaušu, cik veiksmīgi varēja apvienot šos divus izteiksmes veidus vienā kopdarbā, un divas šķietami atsevišķas, lai gan savstarpēji papildinošas gleznas un fotogrāfijas plaknes var veidot kopā.

Šie dueti skaidri parādīja, ka noteikti ir vērts iesaistīties riskantos sadarbības piedzīvojumos, pat ja jāatsakās no sava izkoptā stilā. Tikai šādi kritiskā divu māksliniecisku vīziju krustpunktā dzimst trešā nozīme – un tikai labas gribas, uzticības un apņēmības klātbūtnē.

Protams, ir iespējama arī tradicionāla, “nesapārota” šīs tehnogēnās katastrofas seku interpretācija. Tāpēc, pat strādājot atsevišķi, Girmants Rudoks, Mindaugs Breiva, Tomass Rudoks, Eugenijs Marcinkevičs Diāna Rudokiene un Raimonds Gailūns varēja atrast interesantas un negaidītas izpausmes par šo tēmu. Kāpēc? Kad kurators iesaka kādu konkrētu tēmu, kad izstāde ir mērķtiecīgi sasaistīta ar notikumu, mākslinieks vairs nav pilnīgi brīvs. Viņš ir ierauts dialogā un diskusijā; viņš ir spiests pārveidot, pārskatīt savas stilistiskās iespējas. Šāda jaunrade vadītā projektā arī ir sava veida duets. Tomēr šajā gadījumā tā nav mākslinieku sadarbība, bet sadarbība starp mākslinieku un kuratoru. Šāda mijiedarbība arī var būt noderīga sava stila atjaunošanai.

Piemēram, savā dramatiski iespaidīgajā gleznā Diāna Rudokiene attēlo jūru, ko klāj radioaktīvi vēji. Iebrienot šajā ūdenī, māksliniece aptur skatītāju ar klusi jautājošu skatienu. Viņa neflirtē; drīzāk tas ir aicinājums uz dialogu, uz jautājumiem bez atbildēm. Vēl vienu papildu darbu šim projektam piedāvāja Raimonds Gaiļūns, kurš rāda ekoloģiski saistošu un vispusīgu stāstu – triptihu – par virtuālās realitātes cienītāju pašnāvnieciskajām kaislībām. Sarežģīti izpušķotu abstrakciju projektam iesniedza Girmants Rudoks; minimālistiska labi pārdomātu ideju prezentācija ir tipiska Tomasa Rudoka gleznās. Kinematogrāfisku šausmu stāsta spriedzi meistarīgi panāk Mindaugs Breiva, apvienodams sarežģītu zīmējumu un brīvus gleznieciskus triepienus, intensīvas krāsas un baltas pauzes, mākslinieks ievelk mūs dīvainā stāstā, kurā baisas nojautas ņem virsroku pār skaidrām beigām. Tematiski mazāk saistīta ir Eugenija Marcinkeviča glezna, šādi piedāvājot lielāku interpretācijas brīvību skatītājiem. Un nekad nedrīkst aizmirst, ka vieni no galvenajiem mākslas darbu līdzautoriem ir arī paši skatītāji.

Šis projekts “X: Kritiskā robeža” ir nozīmīgs kā sadarbības iniciatīva radošajiem pilsētas ļaudīm, kā vadīts svarīgas un konkrētas tēmas attēlojums, kā taustāms priekšnosacījums citām radošām iniciatīvām nākotnē.

Nav šaubu, ka mākslinieku aktīva iesaistīšanās pārdomās par mūsdienu pasaules paradoksiem ir ļoti nepieciešama. It īpaši tāpēc, kā Svetlana Aļeksijeviča pati apgalvo, ka nevar teikt, ka mēs dzīvojam pēc-Černobiļas laikā. Mēs dzīvojam Černobiļas laikā, un tā tas būs mūžīgi.

Virgīnijs Kinčinaitis