Lekcija. Marks Rotko un jautājums par attēlošanas aizliegumu.

Publicēts: 21.10.15

Isijs Morgenšterns (Isy Morgensztern).

Lekcija Daugavpils Marka Rotko mākslas centra,

2015. gada 26. oktobrī, plkst. 12 : 00.

Tēma: “Marks Rotko un jautājums par attēlošanas aizliegumu”

(Mark Rothko and the question of the Prohibition of Representation)

Lekcija notiks angļu valodā, ieeja brīva.

Izbrīns par neizsmeļamo, bet trauslo dzīvo formu daudzveidību, kas šo pasauli padara par allaž mulsinošu, bagātu un reizē mīklainu realitāti, pastāv jau kopš tālas pagātnes un izpaužas vēlmē šīs formas gleznot un atveidot skulpturāli, kā to mums māca Lasko (Lascaux) māksla. [1] Taču roka, kas uzglezno vai izkaļ šīs dabiskās dzīvnieku vai cilvēku formas, vienlaikus nodrošina tām pastāvīgu klātbūtni, kas ir ilglaicīgāka nekā viņu pārejošā dzīve. Gleznojumi un skulptūras apstādina laiku, tie liek mums noticēt smaida vai ciešanu mūžībai, tie saglabā kaut kā pastāvēšanu starp dzīvajiem tieši brīdī, kad tas jau aizgājis.

Izraidīts no ebreju, musulmaņu un vēlāk arī no protestantu kulta vietām, figūru attēlojums, kā domā dumpinieki, gan veci, gan jauni, veicina jucekli cilvēka darbu nošķiršanā no dievišķajiem darbiem. Tāpēc, ka tas aptur laiku un pārejošo aizstāj ar nemainīgo, mākslas nīdējiem māksla ir “dzīves karikatūra”, tā izraisa kritienu naktī, nepieļaujot cerību uz rīta blāzmu, tāpēc, ka tā atturas no jebkādiem solījumiem tāpat, kā no jebkādas nākotnes. Lūk, kāpēc, saskaņā ar Levinas teikto, māksla nepieder ne atklāsmes kārtai, ne radīšanas kārtai, “kuras kustība turpinās tieši pretējā virzienā”. Tēls un skulptūra patiešām diktē radošos uzplūdus dzīvē; tie imobilizē dzīvi brīdī, kas pēkšņi pārvērties nepārspējamā liktenī. “Mūžībā Monas Lizas smaids, kas taisās atplaukt, nekad neatplauks”, mūžībā nākotne paliks apstādināta. Tādējādi uzgleznotās vai skulpturāli veidotās sejas ir ieslēgtas savā liktenī, vai savā bezspēcībā forsēt nākotni; kurlas pret dzīves satricinājumiem tās pakļaujas bezpersoniskās un aklās nepieciešamības priekšā. Mākslas nakts nepieļauj, lai pastāvētu nojausma par rītdienu, tā ignorē dzīves radošo kustību, tāpēc ka tā nesola nekādu skaidrību, kas spētu cilvēka soļus virzīt pretim vietai, kur bieži neizprotamā kārtā viņš aug un iet bojā. Tādējādi neiespējami vērsties pie kādas uzgleznotas vai izkaltas sejas, tāpēc ka tā pati neskatās ne uz vienu un pati nevēršas ne pie viena; pat un jo sevišķi ja šī seja, šķiet, meklējam ikvienu skatienu, uz ko tā faktiski neatbild nekam citam kā tikai sev. Taču “savā elka muļķībā” tā bieži ietekmē tos, ka viņu aplūko. Lūk, kāpēc, secina Levinas, “tēlu izraidīšana ir monoteisma augstākā pavēle, to doktrīnu, kas savā ceļā uz to pieveic likteni – šo mākslas darbu un šo atklāsmi nepareizā veidā” (1)

(1)   Emmanuels Levinas “Reality and its Shadow” [Realitāte un tās ēna]. The Levinas Reader, Sean Hand, ed. Blackwell Publishing, Malden, MA, USA, 1989

Kā ir ar Marku Rotko, kurš 1903. g. dzimis Daugavpilī, 3 gadus pirms Kauņā dzimušā Emmanuela Levinas, un kurš abstrakcionismam pievērsās tāpēc, ka viņam bija nepieņemami kropļot cilvēka figūru? Mēs centīsimies dot ierosinājumus analīzei attiecībā par šo pagrieziena punktu no formas uz abstrakcionismu 40. gados ar filozofa Emmanuela Levitas palīdzību un līdzekļiem, ko nodrošina ebreju teksti.

Isijs Morgenšterns dzimis 1947. gadā Parīzē.

PhD. Filozofijā un socioloģijā, Parīzes Universitāte – VIII (1978)

Kinorežisors. Studējis arī drāmu.

Pasniedz monoteisko reliģiju filozofiju un vēsturi Parīzē, Bordo un Tulūzā (Francija) (1978 – 2015).

Filma “Marks Rotko. Abstraktais humānists”.