II LATVIJAS STARPTAUTISKĀ KERAMIKAS BIENNĀLE

Publicēts: 27.06.18

MARTINSONA BALVA – starptautiskā keramikas konkursa izstāde

Jau otro reizi Latvijā notiek starptautiska keramikas biennāle, kas, apvienojot vairākus plašus pasākumus, dažādos veidos stāsta par mūsdienu keramiku Latvijā, kā arī sniedz ieskatu keramikas norisēs un tendencēs pasaulē. Šogad, svinot Baltijas valstu simtgades, biennāles programmu kuplina arī kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas laikmetīgās keramikas izstādes. Tāpat tradicionāli biennāles ietvaros tiek rīkota Latvijas laikmetīgas keramikas skate, kā arī citi atsevišķi projekti, kas runā par spilgtām personībām Latvijas un ārvalstu keramikas mākslā.

Latvijas keramikas biennāles centrālais pasākums ir starptautiskā konkursa izstāde “Martinsona Balva”. Šogad tai pieteicās gandrīz četri simti mākslinieku, taču starptautiskā žūrija dalībai izstādē izvēlējās 100 mākslinieku darbus, no kuriem 94 veiksmīgi sasniedza Latviju un kuru autori pārstāv  29 pasaules valstis.

Līdzīgi kā daba un cilvēks arī keramika ir gājusi ilgu un sarežģītu evolūcijas ceļu. Liekot lietā visas dabas stihijas, cilvēks ir iemācījies savaldīt, taču ne pakļaut mālu. Ikviens podnieks, mākslinieks vai pat bērns, kurš nejauši vai apzināti paņēmis rokās māla piku, uzsāk veidot dialogu ar šo materiālu, mēģinot to izprast un pierunāt būt padevīgākam. Vērojot ekspozīciju, mēs varam redzēt, cik daudzas un dažādas ir attiecības, kas veidojas starp keramiķi un materiālu. Tās ir tikpat atšķirīgas, cik atšķirīgas ir valodas, kurās notiek šī saruna, vai kultūras un tradīcijas, kuru ietvaros noris šo attiecību veidošanās.

Rietumu racionālais prāts bieži vien liek māksliniekam radīt konstruktīvus un konceptuālus darbus, kuros autoram pienāktos dominēt pār mediju un iekļaut to sevis iepriekš rūpīgi saplānotajā formā, kas veidojusies saskaņā ar izdomātu, izjustu vai iztēlotu ideju vai koncepciju. Savukārt Austrumu māksliniekam tuvāka ir pietāte pret materiālu, pakļaušanās tam un tā īpašību uzsvēršana, kas palīdz radītājam paust ar pašu materiālu saskanīgu ideju. Protams, neviens mākslinieks nekad nav un nebūs piederīgs kādam konkrētam attiecību modelim – viņš vienmēr cenšas atrast kopsaucēju, sarežģītu eksperimentu ceļā nonākot līdz izcilam rezultātam.

Mūsdienu mākslā visnotaļ bieži tiek runāts par starpdisciplinārām pieejām un paņēmieniem, kā īstenot materiāla-mākslinieka un skatītāja komunikāciju. Tas noteikti pilnā mērā ir attiecināms arī uz keramiku; tā arvien biežāk sāk ekspluatēt keramikai līdz šim nepiedienīgas izteiksmes formas, veidojot vairāk vai mazāk veiksmīgus sintētiskus pārnozaru mākslas darbus, kas rezultējas performancēs, dinamiskās instalācijās u.c. Ar nerimstošu aizrautību keramiķi eksperimentē arī ar vielu fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām, kombinējot visneiedomājamākos materiālus, lai materializētu savas iedomu pasaules tēlus. Taču joprojām aktuāls ikvienam keramikas māksliniekam ir arī podnieka amats – tas, vai nu būdams viens no cilvēces kolektīvās bezapziņas spēkiem vai arī vienkārši patīkams un fascinējošs process, nereti liek atgriezties pie virpota vai veidota trauka formas kā pamata savai konceptuālajai izpausmei.

Visas šīs dažādās un atšķirīgās skolas, tradīcijas un arī inovācijas ir klātesošas arī “Martinsona balvas” konkursa izstādē, kas skatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Tajā ir paredzēts izcelt arī dažus galveno apbalvojumu saņēmējus, kuru radošā enerģija visvairāk būs uzrunājusi žūrijas pārstāvjus. Tomēr izstādes mērogs un atlase, mākslinieku uzdrīkstēšanās publiskot savu intīmo dialogu ar keramiku un apņēmība, darbus transportējot uz izstādes vietu, jau ir atzinības vērta, lai katram dalībniekam izteiktu cieņpilnu pateicību par tapušo kopdarbu.

Valentīns Petjko