DVINSKAS CIETOKŠŅA DIENASGRĀMATA

Publicēts: 31.10.18

Vairāku gadu garumā apmeklējot Daugavpils Marka Rotko mākslas centru, cietokšņa apkārtne un noslēpumainā gaisotne ir mani neapzināti ietekmējušas. Senā arhitektūra, jo īpaši laika gaitā izveidojušies kultūrslāņi, atstāj ietekmi caur savām daudzslāņu tekstūrām, uzrunājot gluži kā senlaiku fresku smalkās dzīles. Viss smaržo pēc nobriedināta franču siera. Sajūtot šo smaržu, tā mani apbur ar savu tekstūru. Es nespēju mierīgi paiet garām grafiti. Itin viss šeit mudina mani ņemt rokās kameru un sazināties ar apkārtni caur grafikas čukstiem. Šī smarža tiek notverta, ieelpojot veco kazarmu un ēku starpkultūru slāņu aromātu.

Šo kolekciju es saucu par Dvinskas (Daugavpils) cietokšņa dienasgrāmatu. Tās pamats ir daudzie kultūrvēsturiski nozīmīgie subkultūras slāņi, kurus veido kaligrāfija, grafiti un tekstūras. Profesors Alberts Gurskis ir teicis, ka “kaligrāfija ir individualitātes emocionālās izteiksmes instruments”; japāņu dzejniece un kaligrāfe Čanda Siuko norāda: “Savā pašizpausmē zieds izdala neparastu aromātu. Kaligrāfija ir cilvēka dvēseles zieds.” Austrumu kultūrā kaligrāfiju tradicionāli saista ne tikai ar burtveidola estētiku, bet arī ar morālo vērtību paušanu. Šis raibais kultūrslānis ļauj man pieņemt burtus kā zīmes, hieroglifus, tekstūras, grafiskus tēlus un turpmāk izmantot šo plastikas valodu. Cietokšņa sienas, durvis un logi, tikko dzirdamās sikspārņa spārnu vēdas, visbeidzot – pat vēsturiskā bruģa forma rada tādu noskaņu, ka augstprātīgs pilsonis ir izlēmis sevi iemūžināt, izmantojot šo neērto, bet viņa izpratnē būtisko vēstuļu žanra elementu, kas tiek ņemts no viņa dziļākās būtības, kuru dēvē par “mentalitāti”. Cietokšņa sienu pieskāriens dāvāja šim ciklam tā estētisko ietērpu. Digitālā druka un sērijgrafikas tehnikas ļauj rakstīt dienasgrāmatu, uzburt noskaņu, brīvi interpretēt, skatīt ikdienas lietas jaunā gaismā un runāties ar tām. Tas viss rada iespēju satikt ģenerāļa Georgija Vasiļjeviča Piļenko pieminētos cietokšņa sikspārņus. Atrast artilērijas šāviņa atstātās pēdas, kas it kā pielika sava veida punktu, taču nebūt nekļuva par pēdējo punktu cietokšņa vēsturē…

Vaidots Janulis