IR MAIGA NAKTS: KANA HAITAO MĀKSLA

Kans Haitao (Ķīna)


Kans Haitao ir dzimis Sičuaņas provincē Ķīnā 1976. gadā, kad mūžībā devās Mao Dzeduns, un tiek uzskatīts par vienu no zīmīgākajiem Ķīnas 70. gadu paaudzes māksliniekiem.

Tā bija mākslinieka apzināta izvēle – apmesties uz dzīvi savā dzimtajā apvidū, lai meklētu tēlainās izteiksmes valodu, ar kuru iezīmēt vērienīgās pārmaiņas, kas pārņēmušas Ķīnu viņa mūža gaitā. Šajos meklējumos viņš ir smēlies iedvesmu Ķīnas tradicionālajā ainavu glezniecībā, savas valsts laikmetīgās mākslas populārajās tendencēs, izcilā šveiciešu tēlnieka Alberta Džakometi daiļradē un franču eksistenciālisma rakstnieka Morisa Blanšo tekstos, kā arī budisma filozofijā un estētikā. Slavenais ķīniešu kinorežisors Fens Sjaogans ir teicis, ka Kans Haitao “attēlo savas bērnības un jaunības dienu vidi – šauras ieliņas, skolas vai gleznainas ielejas zem naksnīgām debesīm”, un ka viņa darbi “izstaro pazīstamas intimitātes auru, taču ar savādu un pat fantastisku nokrāsu”.

Pats mākslinieks ir sacījis, ka labprāt glezno nakti, jo tajā nekas nenovērš uzmanību – dienai raksturīgie komerciālie un materiālistiskie kārdinājumi vienkārši izgaist. Sekojot mākslinieka piemēram, izstādes nosaukumam – “Ir maiga nakts: Kana Haitao māksla” – esam aizņēmušies frāzi no angļu dzejnieka Džona Kītsa poēmas “Oda lakstīgalai” (viena sava romāna nosaukumam to savulaik aizguvis arī Frānsiss Skots Ficdžeralds). Kītsa poēmā pastāv neizturama un neatrisināma spriedze starp ikdienas dzīvi, kur “no domas vien jau bēdu pilna sirds”, un lakstīgalas – šī “nemirstīgā putna” – vīteroto naksnīgo dziesmu par dzīvi aiz sāpju un “nāves” sliekšņa.

Arī Kana Haitao darbu centrā ir spriedze – ilgas pēc pasaules aiz ikdienības plīvura –, taču paradoksālā kārtā mākslinieciskā leksika, ko autors lieto šīs garīgās pasaules izpētei, viņa agrīnajos darbos pamatā saistās ar provinces ikdienu – tur dominē vecas rūpnīcas un mācību korpusi, sienas un vientuļi koki. Tikmēr jaunāko gleznu leksika ir jūtami mainījusies – tagad mākslinieka darbos redzama sarežģīta saspēle starp iekšējo un ārējo pasauli, gaismu un ēnu, matēriju un tās atspoguļojumu (skat. “Atmiņas par gaismu”), savukārt palete ir kļuvusi ir daudzkrāsaināka.

Tās ir garīguma caurstrāvotas gleznas, kuru pamatā ir budisma filozofija un ārēji redzamo lietu valoda, kas tiek izmantota kā līdzeklis pārejai uz pasauli aiz redzamības robežām.

– Enrika Kostamagna un Filips Dods


Izstādes norises laiks: 08.07.-16.10.2022.