JŪGENDSTILS

Publicēts: 13.11.19

Aleksandra Vasiļjeva fonda kolekcijas izstāde

Salīdzinoši mierīgajā  laikposmā no 1890. līdz 1914. gadam, kurš pagāja bez kariem, revolūcijām vai militāriem apvērsumiem un kuru dēvē par la belle époque jeb brīnišķīgo laikmetu, strauji ienāca jauns stils – jūgendstils. Tā uzkrītošie pirmsākumi meklējami Vispasaules izstādē Parīzē, lai gan šī jaunā māksla bija sākusi izplatīties jau kopš 19. gadsimta 90. gadu vidus. Jauno stilu ietekmēja jauna estētika, kuras pamatā ir lietojamības un skaistuma kombinācija, dzīvās dabas formu (īpaši ūdens floras un jūras faunas) stilizācija, motīvu daudzveidība un dekoratīvums, kā arī rakstu asimetrija. Tā iedvesmas avoti bija viduslaiku mistiskie priekšstati par mākslu, simbolistu literatūra, Austrumu māksla un tautiskums.

Jūgendstils neturpinājās ilgi, bet strauji izplatījās visā Eiropā. Sasniedza Ameriku un pat Japānu. Katrā valstī tas bija nedaudz atšķirīgs. Un arī dēvēts tika dažādi. Vācieši un latvieši to sauca par jūgendstilu (vācu valodā Jugendstil nozīmē “jaunatnes stils”); krievi lietoja terminu modernisms (модерн), aizņemoties franču vārdu moderne, ar kuru apzīmē ko jaunu un svaigu; austrieši, poļi un lietuvieši to sauca par secesiju (vācu valodā Secession nozīmē “atšķelšanos”). Tieši to arī meklēja jaunajā gadsimtā ienākošā jauno mākslinieku paaudze, proti, – izolāciju, šķiršanos no stilu eklektisma, vēsturiskuma postulātiem un stingrām akadēmiskām formām.

  1. gadsimta beigās pārmaiņas piedzīvoja arī apģērba mode, jo parādījās jaunas mākslinieciskas straumes, kuras deva priekšroku smalkiem, dabiskiem pasteļtoņiem – tādiem, kas raksturīgi ūdenim, mākoņiem, smiltīm, svaigai zālei un neuzkrītošiem pavasara ziediem. Dūmakains tills, miglas krāsas muslīns, pienbaltas, putojošas mežģīnes, bālgani ziedi – tas viss rotāja slaiku sievieti, kas pozēja, viegli noliekusies uz priekšu šajā unikālajā jaunradītajā tēlā. Tomēr sieviešu stāvoklis sabiedrībā nemainījās, jo viņas bija pilnībā atkarīgas no vīra un laulātā ienākumiem, un viņām nebija tiesību nedz piedalīties vēlēšanās, nedz iesniegt tiesā prasību par laulības šķiršanu, nedz arī iegūt augstāko vai profesionālo izglītību. Visu laiku pavadot mājās, viņas koncentrējās uz ģimeni, mājokli, bērniem un savu izskatu. Būdamas korsešu nēsātājas, viņas pārģērbās vairākas reizes dienā, lai arī šī procedūra bija visnotaļ sarežģīta daudzo podziņu, āķīšu, aukliņu un spraudīšu dēļ. Līdz ar to cīņa par sieviešu tiesībām bija cieši saistīta ar izmaiņām sieviešu apģērbā.
  2. gadsimta sākumā modes pasaulē ienāca talantīgais dizainers Pols Puarē, kurš uzsāka savu biznesu Parīzē 1903. gadā. Pateicoties viņa vadībai un ārstu atbalstam, sievietes pakāpeniski atteicās no korsetēm. Puarē mainīja sieviešu tērpa siluetu, padarot kleitas šaurākas un augstāk piegrieztas. Modes pasaulē to varēja pielīdzināt tradīciju sabrukumam. Mainījās arī modes krāsu palete, jo bija neiespējami pretoties ugunīgajām krāsām, kuras dizainers Leons Baksts izmantoja, lai radītu tērpus krievu baleta viesizrādēm. 1909. gada mode bija krāsaina kā varavīksne. Zaļie, violetie, sarkanie, oranžie un dzeltenie toņi un pustoņi atgādināja fovistu gleznas. Mūsu acīm tā laika sievietes atdzīvojas jūgendstila līderu Alfonsa Muhas plakātos un Gustava Klimta portretos.

Ar savām graciozajām līnijām, lekno augu valsti, mistiskajiem simboliem un vīzijām jūgendstila māksla iedvesmoja uzlabojumus lineārajā zīmēšanā un burtveidolos, mainīja grafiskās drukas kompozīciju, grāmatu dizainu un plakātu funkcijas. Noslēpumainu tēlu un ainavu gaistošā elegance, kas bija tipiska jūgendstila iezīme, būtiski mainīja glezniecību un dažādoja arī to cilvēku garderobi, kurus neinteresēja elitāra mode, ienesot viņu dzīvē daudz vairāk prieka.

“Titānika” traģiskais liktenis iezīmēja brīnišķīgā laikmeta beigas. Pēckara periodā radās nedaudz ģeometriskais Art Deco stils, kas arī bija valdzinošs, bet ļoti atšķirīgā veidā. Daugavpilieši ar to jau ir pazīstami no mākslas vēsturnieka un kolekcionāra Aleksandra Vasiļjeva iepriekšējām izstādēm Daugavpilī.

Šajā izstādē skatītāji tiek iepazīstināti ar vairāk nekā simts unikālām šī laikmeta kleitām. Tās visas radīja dizaineri, drēbnieki un izšūšanas meistari, kas strādāja tā laika Eiropas slavenākajos modes namos – “Worth”, “Doucet”, “The Paquin”, “Cheruit”, “The Rouff”, “Poiret”, “Babani”, “The Fortuny”. Turklāt izstāde demonstrē mūsdienu skatītājam arī simtgadīgus audumus, mežģīnes, apģērbu piegriezumus, izšuvumus, aplikācijas un neskaitāmus sieviešu un vīriešu modes aksesuārus. Daudzi no eksponētajiem apaviem, rokassomiņām, cepurēm, sprādzēm, piespraudēm, kniedēm, banketu kladēm, smaržu pudelītēm, vēdekļiem un neskaitāmiem citiem piederumiem, kas pavadīja aizmirstībā vairāk nekā simt gadus, savulaik tika izmantoti, lai darītu dzīvi skaistāku un krāšņāku. Mēs joprojām saskatām jūgendstila ietekmi plašajā artefaktu pasaulē, kas kļuva ne tikai ietekmīga, bet arī pievilcīga. Lielākajai daļai no šiem gaistošajiem priekšmetiem raksturīga apbrīnojama kvalitāte, izturīgums, rūpīgi rotājumi, precīzas krāsu kombinācijas un vispārējs krāsojums. Apģērbu un aksesuāru izstādi papildina liels skaits fotogrāfiju, kuras ilustrē jūgendstila modi, glezniecību un mēbeles, kas atbilst šī elegantā perioda apģērbam.

Salīdzinot ar citiem mākslas virzieniem, apģērbā jūgendstils ir tuvāks cilvēkam. Šodien šis elegantais, krāšņais stils mums atgādina, ka reiz pastāvēja šāds brīnišķīgs laikmets, kas nebaidījās nedz no teatrāliem žestiem apkārtējā vidē, nedz no atvērta un grezna dzīvesveida, nedz arī no cilvēciskas mīlestības un jaunības tēliem.

 

Aleksandrs Vasiļjevs