Sandras Krastiņas ekrāns

Publicēts: 10.09.18

Glezniecībā kopš renesanses laikiem lietoja camera obscura optisko fenomenu – gaismas stara maģisko spēju tumšā telpā uz balta auduma vai papīra taisnstūra ekrāna uzburt pirmformas apvērstu, bet precīzu dabā ieraudzītas vai inscenētas realitātes fragmentu. Datora monitora vienmērīgi izgaismots attēls vai teksts rada neitrāla, objektīva vēstījuma iespaidu. Gleznā mēs redzam autora izgaismotas vai ēnā atstātas notikuma detaļas, autorizētu naratīva versiju, mākslinieka personības emocionāli iekrāsotas interpretācijas.

Sandras Krastiņas personālizstādē Ekrāns Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā iekļautajos pēdējo divu gadu vērienīgajos izstāžu projektos nozīmīga loma ir mākslinieces refleksijai par laiku, atmiņu, varu un varoņiem. Plūstošu laiku, kas pakļauj erozijai vēsturisko atmiņu, paātrinātu laiku, kas fragmentē šeit un tagad uztveri, laika straumi, kas iznes virspusē un nogremdē aizmirstībā.

Apjomīgos gleznu ciklos ar nosacītu apzīmējumu “krekli” un “buļļi” (eksponēti 2016. gada personālizstādē Civilisti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls) analizēta varas anatomija. Anonīma vara vizualizēta balto kreklu rindā. Īpašā tehnikā, pakāpeniski ar terpentīnu mazgājot ārā eļļas krāsas pigmentu, panākts blāvs zaļganpelēks kolorīts, un gleznu vienādie formāti pastiprina varas depersonalizēto, universālo raksturu. Katrs gleznojums ir individualizēts – kreklu modeļi un to neredzamo īpašnieku žesti neatkārtojas. Varas fenomens transformē personību anonīmā masā. Šī tēma varētu pārvērsties pamācības stundā, bet Sandras Krastiņas arsenālā ir paņēmieni, kas ļauj tuvoties lielām tēmām bez didaktikas. Gleznu neviennozīmība, metaforiskums, īpašs mākslinieces redzes leņķis, kas autores iztēles ekrānā ļauj ikdienas priekšmetu ieraudzīt citādi. Saskatīt krekla – tas varētu būt arī skaistas klusās dabas sižets – simbolisko nozīmi.

Citas varas – pirmatnēja, postoša, agresīva fiziskā spēka varas – iemiesojums bullis tomēr pakļaujas cilvēka gribai. Kārļa Lakšes 1938. gada Tautas sasniegumu izstādē Koknesē uzņemtas dokumentālās fotogrāfijas inspirēts gleznojums atsauc atmiņā lokalizētu Eiropas nolaupīšanas mīta versiju. Citos ar ekspresīviem liela žesta atvēzieniem uz grīdas alla prima tehnikā gleznotos lielformāta audeklos var nolasīt kautķermeņa sadalīšanas shēmas ideju vai luminiscējošo dzelteno numura zīmi satrakota dzīvnieka ausī kā mājienu: liels vēl nenozīmē – neuzvarams.

Maskulīnās varas simboliskās zīmes abu ciklu paustajos vēstījumos pieļauj tos aplūkot feminisma kontekstā, kas Sandras Krastiņas, leģendārās gleznotāju grupas Maigās svārstības dalībnieces, mākslā nojaušams jau 80. gadu lielformāta figurālajās kompozīcijās. Viņas feminisms nav balstīts uz teorijām un lozungiem. Dzīves nemainīgie cikli, dabā iekodētās gender atšķirības un sabiedrības tradīcijas ir pietiekams pamats savu uzskatu formulējuma

Jaunu mediju, jauno tehnoloģiju sekmēta informācijas straume maina mūsu laika uztveri, laika kontinuitāti. Cik ilgi dienas varoņa statuss saglabā savu leģitimitāti, jēdziena varonis pozitīvā un negatīvā konotācija, izplūšana ikdienas ziņu kaleidoskopā – šie jautājumi izcelti Sandras Krastiņas interešu un pētījumu fokusā projektā #dienasvaronis (2017. gada personālizstāde LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā).

Izstādes nosaukums ir ironiska atsauce uz laikraksta Diena populāro sadaļu un plašāk uz ceturtās varas – preses lietotām tehnoloģijām, būvējot varoņa statusu. Projekta sagatavošanas daļa dokumentē šo fiktīvo procesu – no inscenētas fotosesijas (fotogrāfs Jānis Deinats, aktieris Vilis Daudziņš) līdz pseidopublicēšanai iedomātā glancētā žurnālā. Piedaloties šajā abpusēji izdevīgajā procesā, prese un varonis sasniedz mērķi, un varonis pieņem spēles noteikumus, pakļaujoties manipulācijām.

Ekspresīvās, lielas otas trauksmainās kustības glancēto žurnālu vizuālo stilistiku imitējošajās melnbaltajās gleznās pasvītro varoņa psiholoģisko disonansi un atspoguļo laika drudžaino straujumu.

Notikumu neviennozīmīgais raksturs, mānīgā objektu līdzība, rituālu lietošanas formāla sakritība diametrāli pretējās situācijās un potenciāla notikuma transformācija savā pretmetā ir Sandras Krastiņas mākslas pastāvīgs elements. Impulss citā naratīvā un cita varoņa tēmai projektā Mirāža (2018. gada personālizstāde mākslas centrā NOASS) nācis no traģēdiju un likteņa nenovēršamību vēstošām 1915. gada dokumentālajām fotogrāfijām ar jauniesaukto kareivju pavadītāju sanesto ziedu kalniem.

Virsglazūras gleznojums uz baltām, spīdīgām flīzēm atgādina pārgaismotu vai solarizācijas efektam pakļautu senu fotoattēlu, bet milzīgā sakaltuša asteres zieda aprises priekšplānā – bumbas sprādzienu un svētku salūtu. Aiz vizuāli distancējošas flīžu ģeometrijas norobežojošā raksta laika kapsulā ieslēgts, mirāžai līdzīgs jauna cilvēka tēls iegūst pārlaicīga vispārinājuma vaibstus.

Jaunākais darbs Es nezinu, ko nezinu tapis kā mākslinieces pētījuma projekts ar atvērtu koda sistēmu. Piecu paneļu monumentālā gleznojuma nosaukums atspoguļo reālo situāciju, uzsākot pētījumu par dzīvi Abrenes apriņķa teritorijā, kas vairs nepieder Latvijai. Noslēpumainu un neizpētītu kā Abrenes novada baltā sieviešu tautastērpa mīkla. Jautājumi bez atbildēm, skopās ziņas arhīvos un muzeju fondos stimulēja dokumentālu liecību meklējumus Balvos, Viļakā, Baltinavā. Viens no atradumiem – 1937. gada Jaunlatgales apriņķu skolu fotoalbums. Tumši pelēkais skolas tāfeles kolorīts sajundītā gleznas fonā, ar krītu zīmētie vārdi un skolotāju portreti, liels, blīvi aizkrāsots melns skolas ēkas siluets – kā zudušā laika metafora. Vēsturiskā atmiņa un laiks, pasaules turbulence, plūstošas robežas, līdzsvara zudums, ģeopolitika un reālu cilvēku dzīves.

Inese Riņķe