Neizsakāmais: jaunā vizuālā semantika

Publicēts: 05.04.18

Šī izstāde aptver Rusudanas daiļradi no 2017. līdz 2018. gadam. Viņa glezno kopš sevi atceras. Mākslinieces audekli ir hromatiski atdzīvināti viņas dzīves apraksti, viņas sapņu izpausmes. No tiem staro viņas domas. Tajos vīd viņas pirmatnējo, satricinošo emociju pēdas. Rusudana ir piedalījusies 2015. gada Venēcijas mākslas biennālē, kā arī eksponējusi savus darbus vairākās personālizstādēs un grupu izstādēs Rietumvalstīs. Māksliniece dzīvo un strādā Gruzijā.

Radīti pelēkā studijā pelēkas pilsētas sienās, Rusudanas vaļsirdīgie darbi ir viņas iekšējā nemiera izpaudumi, izteikti neoekspresionisma valodā. Bēgdama no etniskiem elementiem, māksliniece rada formas un krāsu kombinācijas, kas ir caurcaurēm rietumnieciskas savā pieejā plastikai un saturam. Pasaules stāstam ir divas puses, un Rusudanas neoekspresionisma gleznas izceļ tās abas, subjektīvās pieredzes realitātē risinot eksistenciālus jautājumus.

Pirmā ir drīzāk metafiziska, kognitīva pieeja sarežģītajiem un sāpīgajiem sociālo pārmaiņu procesiem. Mēs visi esam liecinieki absolūtai sabiedrības digitalizācijai, viedtālruņi jau ir kļuvuši par mūsu papildus plaukstām, bet šī nošķirtība no fiziskās realitātes (kas tiek neizbēgami rekonstruēta pikseļu formā) izraisa vienlīdz lielas ilgas pēc dabas, vēlmi atkal ar to apvienoties, no jauna atgūt mūsu dzīvniecisko un veģetatīvo patību. Savā gleznu sērijā „Dabā” (kur „Pārveides iekārta” ir centrālais darbs) Rusudana iedziļinās šajā unikālajā procesā. Flora saplūst ar faunu un, noārdot šīs organiskās robežas, arī cilvēks kļūst par to daļu. Mākslinieces redzējumā cilvēki kļūst par dabas neatņemamu sastāvdaļu dziļi bioloģiskā līmenī, tie kļūst par jaunu sugu, atgriežoties pie savām saknēm. Ikdienas realitātē, kuru nosaka totāla informācijas plūsma, mūs pievelk neizprotamais un dīvainais, un kas var būt dīvaināks par dabu? Tā ir metafiziska paralēlas pasaules jaunrade, kas kļūst citiem saprotama bez vārdiem.

Otra, daudz bīstamāka jaunā vārdu zuduma šķautne ir blakne tam, ko spāņu sociologs Manuels Kastels Olivans nodēvēja par informācijas sabiedrību, kurā „darbības tiek organizētas ap elektroniski noformētiem informācijas tīklojumiem” 1. Tīkla sabiedrība rada apstākļus, kuros cilvēku tik lielā mērā notrulina apkārtējās informācijas pliekanība, ka mums ir tendence pārslēgties uz komunikāciju bez vārdiem, arī tādēļ, ka šī pārslēgšanās gluži dabiski izriet no mūsu nevaļīgās ikdienas. Vārdi kļūst nevajadzīgi, kad reiz verbāli nodoti vēstījumi kļūst vizuāli. Kļūst iespējama cita, naturālistiska semantika. Vārdi, kas pēc savas dabas allaž rada robežas, noveco. Attēls ir vēstījums, un attēls ir dzīve. Šis process dāvā jaunus radošus impulsus, taču tas ir arī zaudējumu process. Kas šobrīd tiek zaudēts? Pausto jūtu un intelektuālo vērtību dziļums klišeju un banalitāšu augošajā gūzmā, jo attēli vieni paši nespēj pilnībā raksturot visu cilvēci vienojošo kopīgo stāvokli, kurā tā patlaban atrodas.

Tāpat kā Reja Bredberija draudzīgo, noslēpumaino visumu mūri un planētas Rusudanas audekli nolasa mūsu domas un palīdz mums skatīt to, ko mēs redzam savām gara acīm, lai arī kas tas būtu – naids, pārvērtības, žēlums vai atdzimšana. Viņas audekli ar mums spēlējas, nojaušot mūsu domas un attiecīgi pārveidojoties. Rusudanas mērķis ir attālināties, nevis apburt, likt mums atkāpties, nevis tuvoties, novērot, nevis absorbēt. Aust jauna realitāte, un Rusudana aicina jūs kļūt par tās dalībnieku.

1 “Saruna ar Manuelu Kastelu, Globetrotter.berkeley.edu. Skatīts 2017. gada 31. augustā