TRANS – FIGURATION

Publicēts: 30.10.17

Jauns figurālās mākslas vērtējums mainīgā pasaulē

 Šodien stingrās robežas starp figurālo un abstrakto mākslu sāk izplūst. Tās aizstāj daudzas mākslinieciskās stratēģijas, kur abi izteiksmes veidi ir vienoti, lai radītu jaunas un negaidītas mūsu nepastāvīgās un bezgalīgās pasaules interpretācijas. Figūra, kurai mākslas sfēra ilgi ir tikusi liegta, atkal iznāk gaismā, taču dara to jaunā kontekstā un ar jauniem izaicinājumiem.

Divi dāņu mākslinieki, Ole Terlēzs (Ole Tersløse) un Henriks Godsks (Henrik Godsk), šajā mākslinieciskās izteiksmes veidu krustpunktā ir radījuši pārsteidzošus jaunus darbus, dibinot mākslinieku grupu, kurai piešķirts „TRANS-FIGURĀCIJAS” vārds, jo figūra darbojas mākslas sfērā, kurai raksturīgas neparedzamas, tiešā veidā haotiskas transformācijas un pārejas starp ilūziju un realitāti gan mākslas pasaulē, gan sabiedrībā.

Šogad TRANS-FIGURĀCIJAS darbi būs skatāmi Marka Rotko mākslas centrā kopā ar divām viesmāksliniecēm – Mariju Torpu (Maria Torp) un Taņu Kjārgārdu Jensenu (Tanja Kjærgaard Jensen), kuras risinās šīs pašas mākslas problēmas jaunā kontekstā.

Šie četri mākslinieki jau ir izrādījuši savus darbus muzejos un galerijās un vienmēr vizuāli pārliecinoši pētījuši tēlu radīšanu uz robežas starp abstrakciju un figurālismu, starp krāsu un formu. Viņu darbos ir skaidri saskatāma atteikšanās no racionāliem un novecojušiem domāšanas veidiem; tā vietā tie paver jaunas durvis uz emociju un iztēles pasauli. Viņu gleznotajā visumā māksla vienmēr tiek iespaidīgi konceptualizēta kā pārmaiņu process un mijiedarbība starp tradīciju un inovāciju, kas dāvā plašāku un daudzšķautņaināku pieredzi par tām, kuras gūstam ikdienas dzīvē.

Savos darbos šie četri dāņu mākslinieki katrs savā veidā piedāvā kontrastu un vizuālu dialogu ar Rotko gleznām, kas veido daļu no Marka Rotko Mākslas centra pastāvīgās kolekcijas. Rotko ilgus gadus eksperimentēja ar figurālo mākslu, bet, pretstatā šiem četriem māksliniekiem, tomēr izvēlējās pievērsties tam, ko pats dēvēja par „krāsu laukumu glezniecību”, jo juta, ka tā spēj vistiešākajā veidā tūlītēji komunicēt ar skatītāju. Taču, lai arī formas valoda figurālajā glezniecībā un krāsu laukumu glezniecībā ir atšķirīga, tās abas katra savā veidā pauž to, ko Rotko sauca par „cilvēka pamatemocijām”, tādām kā „traģēdija, ekstāze un nolemtība”. Viņš pat bija pārliecināts, ka māksla spēj paplašināt mūsu pasaules uzskatu. Un tieši šie cēlie mērķi met mākslas tiltu starp Rotko un minēto četru dāņu mākslinieku darbiem.

Šo četru mākslinieku projektos vienmēr vērojama gludu pāreju dažādība starp figurālo tēlojumu un abstrakciju un jauni reprezentācijas problēmas risinājumi.

Starp Henrika Gordska spēcīgajiem tēliem minami kompozicionāli blīvi interjeri un sieviešu figūras, kas konstruētas ar vienkāršu formu palīdzību. To abstraktās īpašības un individuālās īpatnības atklājas diskrēti. Spriedze starp figūru, telpu un krāsas virsmu rada jaunu ekspresivitāti un piesātinātu klātesamības efektu, kas spēcīgi uzrunā skatītāja emocijas un iztēli. Viņa gleznas liek atcerēties Paula Klē likto uzsvaru uz krāsu kā radošu spēku. Viņš raksturoja krāsu kā „vietu, kur mūsu smadzenes satiekas ar visumu”.

Oles Terlēza darbi sākotnēji var šķist kā ikdienas situāciju fotogrāfijas. Taču ātri vien kļūst skaidrs, ka tajos vērojams gandrīz sāpīgs spraigums. Tas tādēļ, ka ikvienu darba elementu mākslinieks ir veidojis no nulles ar 3D programmatūras palīdzību, lai radītu pārliecinošu ilūziju. Tuvāk ieskatoties tēlos un stājskulptūrās, skatītājs atklāj, ka noslēpumaini stāvi no sapņu pasaules, antīkajiem mītiem un citām planētām ir ielauzušies mūsu ikdienas dzīves ainās un likuši apšaubīt mūsu agrākos pieņēmumus par realitāti. Kā reiz izteicās Nobela prēmijas ķīmijā ieguvējs Iļja Prigožins savā grāmatā „Noteiktības beigas” (1996), Ole Terlēzs tādējādi ir padarījis asāku mūsu izpratni par to, ka „nedrošība ir neizbēgama kosmiska izpausme, dziļi iespiedusies pašā realitātes kodolā”.

Līdzīgs pasaules uzskats raksturo Marijas Torpas darbus, kura šķietami attēlo apkārtējo realitāti, pievēršoties tikai atsevišķām personām un nelieliem interjeriem. Telpu ap tiem raksturo gludas pārejas starp ilūziju un realitāti, un pašām figūrām ir gandrīz sirreāls dziļums. Tās vizualizē pārliecību, ka mūsu pasaule ir nenoteikta un tātad atvērta jaunām zināmās pasaules interpretācijām. Visu darbu pamatā ir fotogrāfijas, kuras vēlāk tiek pārvērstas eļļas gleznās un tādējādi iegūst īpašu materiālu spraigumu.

Taņas Kjāras Jensenas kolāžas ir, kā viņa pati saka, saistītas  ar „realitāti, uzdodot jautājumus par glezniecisko reprezentāciju”. Viņa ir atradusi oriģinālu pieeju savu kolāžu kompozīcijām. Daudzie putni, kas bieži sēž koka zarā, gandrīz reljefi izceļas gleznas virsmā un piešķir tai izteiktu dziļumu. Visi putni, kas tiek attēloti figurāli, ir radīti ar dažādiem abstraktiem rakstiem rotātiem krāsainiem materiāliem. Tas rada iespaidīgu mijiedarbību starp abstrakciju un figurālo tēlojumu.

Šo četru mākslinieku iespaidīgie un pārsteidzošie darbi nostāda mūs uz vīzijas sliekšņa, kas spēj pacelties pāri pašreizējam stāvoklim, par pamatu ņemot neparedzamas mākslas pieredzes, kas ļauj mums domāt un radīt jaunos, pārsteidzošos veidos.

Elza Marija Bukdāla (Else Marie Bukdahl), profesore, filozofijas doktore, Dānijas Karaliskās tēlotājmākslas akadēmijas bijusī rektore