Fakts, ka pasaulslavenā 20. gs. amerikāņu mākslinieka Marka Rotko (25.09.1903.–25.02.1970.) dzimtā pilsēta ir Dvinska, Krievijas Impērija (tagadējā Daugavpils), ir maz apspriests starptautiskā mērogā.

Piecu gadu vecumā Markuss Rotkovičs tika nosūtīts apgūt Talmuda pamatus ebreju reliģiskajā sākumskolā. Mistiskais jūdaisms jaunībā iedvesmoja viņu rakstīt dzeju par Vecās Derības tēmu un kļuva par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem vēlākajos gados. 1913. gadā, kad zēnam bija desmit gadu, kopā ar māti un vecāko māsu Sofiju viņš devās 12 dienu ilgā jūras ceļojumā pie tēva, kas toreiz jau bija emigrējis uz ASV. Rotkoviču ģimene apmetās uz dzīvi Portlendā, Oregonas štatā.

Kā viens no labākajiem Linkolna vidusskolas absolventiem Markuss Rotkovičs ieguva stipendiju studijām Jeila Universitātē (1921). Jaunekļa sākotnējais nodoms bija kļūt par inženieri vai advokātu, taču pēc diviem gadiem viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur apmeklēja aktierspēles nodarbības un mācījās pie Maksa Vēbera Mākslas studentu līgā (1924–1927). Lielu iespaidu uz viņa māksliniecisko attīstību atstāja franču postimpresionista Pola Sezāna, sirreālistu Maksa Ernsta un Miro, bet jo īpaši fovisma pārstāvja Anrī Matisa darbi.

1940. gadā Markuss Rotkovičs nomainīja vārdu un uzvārdu, kļūstot par Marku Rotko. Rotko bija centrālā figūra pēckara glezniecības attīstībā ASV un kopā ar Polu Džeksonu Polloku, Vilemu de Kūningu, Bārnetu Ņūmenu un Klifordu Stillu pārstāvēja t. s. Ņujorkas skolas abstraktā ekspresionisma virzienu. Tāpat kā citi viņa paaudzes mākslinieki, Rotko izmēģināja vairākus stilistiskos virzienus, līdz gadsimta vidū nonāca pie vienīgi sev raksturīgā stila. 20. gs. 20.–30. gados viņš uz papīra un audekla radīja simtiem figurālu darbu, attēlojot aktus, portretus, interjerus ar cilvēku figūrām, lielpilsētu skatus un dabas ainavas. Ap 1940. gadu Rotko uzsāka antīkās mitoloģijas un dzīļu psiholoģijas izpēti, lasīja Frīdriha Nīčes, Karla Gustava Junga un Sērena Kirkegora darbus. Gandrīz desmit gadu garumā viņa darbi tapa sirreālisma stilistikā, radot tēlus pēc antīko traģēdiju motīviem kā reakciju uz traģiskajiem kara notikumiem Eiropā. Ap 1947. gadu Rotko savā daiļradē izskauda visus tēlainos elementus un attīstīja savu stilu: divas vai trīs taisnstūra formas, kas ir izvietotas cita virs citas un savstarpēji mijiedarbojas ar laukumu. Viena no Rotko glezniecības iezīmēm ir spēja izsaukt skatītājos emocionālu reakciju, attēlojot vienkāršas un sarežģītas, personiskas un universālas idejas caur reducētu, taču vizuāli spēcīgu valodu.

1961. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs sarīkoja Marka Rotko personālizstādi, kas kļuva par viņa daiļrades kulmināciju. Šī izstāde apceļoja visas lielākās Eiropas pilsētas. 1962. gadā mākslinieks pabeidza sienas gleznojumu sēriju Hārvarda Universitātē, 1964. gadā uzsāka pasūtījuma darbu – sienas gleznojumus Hjūstonas kapelā Teksasas štatā, kura tika svinīgi atklāta jau pēc viņa nāves – 1971. gadā. Marks Rotko devās mūžībā 1970. gadā Ņujorkā. Viņa darbi ir atrodami pasaules slavenākajās mākslas galerijās.