LABĀ ROKA

Publicēts: 14.11.19

Izteiciens “labā roka” parasti tiek lietots pozitīvā nozīmē. Tas, kas ir “labs”, atrodas “pa labi”, ir cieši klāt, uz to var paļauties. Neatņemams un aktīvs darbības veicējs. Kā gan būtu iespējams iztikt bez labās rokas? Vienlaicīgi labā roka ir tikai ekstremitāte, daļa no ķermeņa, kas ir īstenais darbības iniciators. Tāpat arī persona, kura ir “labā roka”, ir darbīga, izpalīdzīga, tomēr neredzama un bez pretenzijām uz atzinību. Mūsu kultūrā ir dziļi iesakņojies priekšstats, ka sieviete ir kā “labā roka”. Ģimenē, attiecībās, darba vietā. Vislabākā, protams.

Pašportrets. Trenažieris

Rasa: ““Trenažieris” ir pašportretu sērija, kas ir tapusi, jo man ir bērns. Es skatījos, kā meita spēlējas, un man arī brīžiem ļoti gribējās paspēlēties. Reizēm ir bijusi sajūta, ka pati esmu mantiņa meitas rokās. Tā ir jauka, bet arī šausminoša sajūta – viņa var visādi uz mani iedarboties. Rotaļājoties likumsakarīgi rodas jautājums, vai rotaļlietu ražotāji pilnībā izprot, ko tieši viņi ir radījuši un kādu vēstījumu nes tas, ar ko jaunā paaudze naivi un labticīgi izspēlē sadzīves scenārijus.”

Apkampšu un sasildīšu

Madonnas tēlā ir iestrādāta kāda fundamentāla pretruna. Viņa vienlaicīgi nav un ir sieviete kā jebkura cita. “Miesas grēka” neaptraipītas sievietes krūts piens spēj pabarot dievu un caur to arī visus kristiešus. Tas nu reiz ir kas tāds, ko nekad nespēs neviena cita krūšu nēsātāja. Tomēr Marijas spēks ir stingri subordinēts augstākam vīrišķajam spēkam. Bez Dieva tā Kunga plāniem attiecībā uz Jēzu nebūtu pašas Marijas stāsta. Kā viena vienīgā Mūsu Piena Kundze (viens no Marijas pagodinājumiem katoļu baznīcā) Marija nosaka nesasniedzamu svētās mātišķības standartu, un reizēm šis standarts var apdedzināt.

Diēta

Antropoloģisks pētījums, mēģinājums izmērīt to darba, laika un spēku apjomu, kas bija tik pašsaprotama sieviešu dzīves daļa, ka kļuva neredzama un apkārtējiem – neinteresanta. Vai māksliniece, kura piepilda pieliekamo tikai un vienīgi mākslas vārdā, spēj kaut ko vairāk nekā ģimenes sievietes paaudzi iepriekš, kas to darīja izdzīvošanai, vai, gluži otrādi, – mazāk? Burciņu etiķetes rotā citāti no privātām sarunām, dienišķās preses un literāru darbu fragmentiem. Tie iezīmē telpu, kurā sadzīvo sievietes un vīrieši – viņu “verbālā diēta”.

Rituāla vieta

Stiprais vectētiņš satika skaisto vecmāmiņu, un viņi kopā radīja stipru un skaistu ģimeni. Ar šo stāstu izaugusi tagadējā četrdesmitgadnieku paaudze, kuras bērnību klusi apstaroja mītiskā Latvijas pirmās brīvvalsts gaisma no vectētiņa un vecmāmiņas jaunības dienu fotogrāfijām. Šodienas brīvvalsts četrdesmitgadnieki paši gatavojas vecmāmiņas un vectētiņa statusam un ir atklājuši, ka kaut kas vairs nedarbojas. Nojauta, ka vecajā labajā stāstā ir ieilgušas pauzes un iztrūkstoši fragmenti, ļauj uzdot jautājumus par pašu stāstu – kā vecmāmiņa jutās savā skaistumā, un ko vectēvs darīja savā stiprumā? Kāda īsti ir tradicionālo vērtību cena?