TUKŠUMA SPĒKS

Elga Grīnvalde


“Kādā brīdī sapratu –
robežu nav, ir tikai sajūtas par tām!”

Gaismas un ēnas robeža glezniecībā mani interesē jau sen. Savā daiļradē meklēju un atrodu šo neredzamo robežu. Tas mani aizrauj un iedvesmo. Ir viegli uzgleznot robežas, kur beidzas horizonts un sākas debesis, kur beidzas zeme un sākas jūra, bet mani interesē, kā uzgleznot dienas robežu ar nakti, mijkrēsli, vasaras nakts debesis. Gaismas un ēnas robežas ir gan konkrētas un asi iezīmētas, gan plūstoši nemanāmas. Robežas novilkt nebūt nav vienkārši. Jo vairāk tās meklēju, jo vairāk saprotu, ka nekas nav tik noteikts, kā dažkārt izskatās.

Kāpjot kalnā, pusceļā uznāca migla, viss kļuva dūmakaini necaurredzams, milzīgs tukšums visapkārt. Tajā mirklī sajutu milzu spēku – Tukšuma Spēku.

Cilvēkam bail no tukšuma, tāpat kā no vientulības, bet ieraudzīt un iemīlēt skaisto neko, pieskarties tam ar krāsu toņu kārtām ir mans uzdevums un izaicinājums glezniecībā. Dažreiz pietiek ar trim toņkārtām, citreiz par maz pat ar desmit, un tad pēkšņi ir dziļums un apjausma, ka darbs gatavs.

Izstādes gleznas sagrupēju. Vienā grupā bildes ar pilsētvides ainavām, arhitektūru un detaļām, vakara gaismas siluetiem un konstrukcijām – tās gleznotas Rīgā un Florencē. Otrajā grupā – nosacītas ainavas, jūras horizonti, kalnu pārejas, Toskānas cipreses. Trešajā grupā – Tukšuma Spēks, cilvēka dzīves emocionālie pārdzīvojumi, atmiņas.

Strādāju klasiski, ar eļļas krāsām uz audekla. Izmantoju Itāļu firmas Maimeri eļļas krāsas, platās otas un špakteles, ar ko klāju vairākas kārtas uz audekla, iegūstot caurspīdīgus pārklājumus. Lietoju arī eļļas krāsas ar metālisku spīdumu.