Smilšu graudi un tukšums

Publicēts: 16.09.19

“Kad tev pāri brauc jauna tehnoloģija, nebūdams daļa no ceļa ruļļa, tu kļūsi par daļu no ceļa.” Stjuarts Brands, rakstnieks. Progress nav nesis cilvēkiem nedz laimi, nedz mierinājumu. Cilvēki ir sašķelti un pazuduši, tie neredz humānistiskos ideālus vai arī tiem netic. Eiropas civilizācija zaudē ticību. Ticība mēdz būt dažāda. Kolektīva un individuāla. Viena no daudzām un viena vienīgā. Skaļa kā pūtēju orķestris un klusa kā zāles šalkas. Tās pavediens, maģisks kā ķeltu raksts, tiecas pie mums no Senās Ēģiptes, sasaistot senās Kiklādas skulptūras, Andreja Rubļova un Teofana Grieķa ikonas, gotisko tēlnieku darinājumus un Džoto meistardarbus. Šis pavediens stiepjas arī pie Marka Rotko – atcerēsimies mākslinieka unikālo Hjūstonas kapelas apgleznošanas pieredzi. Projektā “Smilšu graudi un tukšums” mēs pielīdzinām mākslinieku Radītājam, jo cilvēks, kurš “radīts pēc Dieva vaiga un līdzības”, no pārējās “radību pasaules” atšķiras pirmkārt ar savu radošo enerģiju. Pievēršoties šim mūsdienu mākslinieka tēlam, mēs atgādinām, ka viņš, pirmkārt, ir radītājs, līdzīgs dižajam Radītājam. Bet viņa galīgais mērķis ir iznīcība. Būra noārdīšana, būra, pie kura Viņu piesituši krustā – skatītāji, vērotāji, cilvēki. Pie “Golgātas” stāvošie ļaudis nav tikai skatītāji, tie ir liecinieki viņa atbrīvošanai un iziešanai Visumā. Jo kristietības filozofijā – un visa mūsu kultūra un vēsture ir tās piesūcināta, gribam mēs to vai ne – Kristus Krustā sišana un augšāmcelšanās ir uzvara pār nāvi. Bet apkārt stāvošie ir kurli un akli. Tie skatās apkārt neredzīgām acīm, klausās nedzirdīgām ausīm. Un tikai laiks skaita sekundes kā smilšu graudus, kas tek caur pirkstiem, atgādinot, ka laika ir maz. Dzīve ir īsa un tikai nedaudz garāka par septiņām dienām, kurās Radītājs tapināja mūsu planētu.