KRĀSU JAUDA

Publicēts: 11.11.19

TERIJS FROSTS

Gandrīz pirms pusgadsimta, dzīvodams un gleznodams Romā, es pirmo reizi satiku cilvēku, kuram bija visdziļākā ietekme uz manu mākslinieka dzīvi.

Pie manas darbnīcas durvīm atskanēja klauvējiens, un, atverot durvis, es ieraudzīju vīrieti sarkanā cepurē, zaļās brillēs un zilā žaketē un, jā, arī kovboju kaklasaitē. Pati svarīgākā bija sejas izteiksme, kas liecināja – lūk, te ir cilvēks, kas prot svinēt dzīvi. Šis novērojums atkal un atkal apstiprinājās mūsu draudzības laikā. Tā bija draudzība, kas saistīja ne tikai mūs ar Teriju, bet arī mūsu abu sievas, Ketu un Roziju, un drīz pēc tam visu Terija un Ketas ģimeni, it īpaši Entoniju un Lindu. Tā bija arī draudzība, kas ilga līdz pat Terija un Ketas mūža galam kādus divdesmit piecus gadus vēlāk.

Lai gan šī bija mana pirmā tikšanās ar Teriju, es, protams, biju pazīstams ar viņa gleznām, jo biju apmeklējis dažādas viņa darbu izstādes. Bet Terija studijas daudzo apmeklējumu laikā Kornvolā man bija iespēja ne tikai padziļināti aplūkot viņa darbus, bet arī vērot viņu strādājam pie vairākiem mākslas darbiem, kas bija ārkārtīgi līksma un izzinoša pieredze.

Kā jau labi pazīstams mākslinieks Terijs varēja būt egocentrisks, bet patiesībā viss bija gluži pretēji, viņš nekad neskopojās ar palīdzību un padomu citiem māksliniekiem. Man viņš palīdzēja sarīkot pirmās divas izstādes Londonā, kā arī ieteica mani pasniedzēja amatam Kenterberijas Mākslas koledžā.

Terijs bija lielisks stāstnieks, viņam bija brīnišķīgi nostāsti un pieredze, ko viņš atstāstīja ar aizrautību un humoru. Tomēr tajā pašā laikā viņš bija augsta intelekta cilvēks un ar labi attīstītu vizuālo izjūtu.

Reiz vēlu naktī manā Londonas dzīvoklī viņš sāka man aprakstīt Francijas Šartras katedrāles vitrāžas logu ģeometrisko struktūru un krāsu attiecības. Šie logi man bija pazīstami, biju tos vairākkārt redzējis agrāk, kad neilgu laiku dzīvoju Parīzē. Bet tas, kā Terijs par tiem runāja, atvēra man acis uz daudz dziļāku izpratni.

Kādā citā reizē manā studijā mēs pavadījām vairākas stundas, apspriežot metaforu izmantošanu Federiko Garsijas Lorkas dzejoļos. Es daudz lasīju dzeju un, protams, biju pazīstams ar poētisku metaforu izmantošanu, bet Terijs norādīja, ka Lorkas metaforām raksturīga absolūta līdzsvarotība starp rakstīto frāzi un vizuālo tēlu. Tas man ļoti palīdzēja pēc vairākiem gadiem, kad strādāju pie Pablo Nerudas dzejoļiem.

Taču, Terijam gleznojot, intelekts, lai gan neapšaubāmi klātesošs, spēlēja otro vijoli, priekšplānā izvirzoties instinktam. Lai gan viņa darbi būtībā ir abstrakti, tie ir atvasināti no dziļiem realitātes vērojumiem. Katra darba sākumpunkts ir balstīts realitātē, taču gleznojot tas tiek pārvērsts par ko dziļāku. Lai kāds būtu šis sākumpunkts – sniegota Jorkšīras ainava, pastaiga pa Ņūlinas piestātni vai atmiņas par novakari Kiprā – viņa darbi neapstājās pie priekšmetiskās realitātes. Tajos palika vietas izjūta, gadījums, pārdomas. Izbrīns par izraudzīto tēmu. Citiem vārdiem sakot, mākslinieka dziļākās jūtas pret savu tematu.

Terija pirmie reālie mēģinājumi glezniecībā sākās apstākļos, kas nekādi nav dēvējami par veselīgiem, prot, karagūstekņu nometnē Otrā pasaules kara laikā Vācijā. Starp nometnē ieslodzītajiem bija arī mākslinieks Adrians Hīts, kurš palīdzēja Terijam izprast glezniecības pamatprincipus. Lai gan viņš strādāja ar ļoti ierobežotiem materiāliem, kas bieži vien bija improvizēti, šajos apstākļos Terijam tomēr izdevās radīt diezgan ievērojamu darbu korpusu, galvenokārt kolēģu portretus. Bieži esmu prātojis, vai līksmā noskaņa, kas raksturīga tik daudzām viņa gleznām, nav neapzināta reakcija uz viņa agrīno gleznošanas mēģinājumu askētiskajiem apstākļiem.

Frosts lieliski strādāja ar krāsām, un tas atkal izrietēja no intensīviem apkārtējās pasaules vērojumiem, reizēm no visnegaidītākajām vietām. Kā piemēru var minēt prieku, ko viņš juta, vērojot automašīnu un citu transportlīdzekļu krāsaino dizainu, ko viņš aprakstīja, dzīvodams Banberijā sešdesmito gadu vidū.

Citos gadījumos viņš ir runājis par to, kā Jorkšīras sniegotie tīreļi liek viņam skaudri apzināties telpas līdzenumu un plašumu, kā arī to, ka sniega pārpilnā ainava dzēš jebkādas perspektīvas apjausmu.

Vai atkal, skatīdamies, kā pār Ņūlinas ostu nolaižas nakts, viņš ievēroja, cik zils bija pēdējais krāsu spektra tonis, iestājoties tumsai.

Terijs daudz runāja par saviem krāsu vērojumiem, bet manas visspilgtākās atmiņas par Terrija attiecībām ar krāsu droši vien saistās ar laiku, ko pavadīju viņa studijā starp simtiem ar roku krāsotu papīra lapu, kuras viņš izgrieza dažādās formās, pirms uzlikt uz audekla. Tad viņš tās grozīja, virzot pāri audeklam, līdz sajuta, ka tās ir nonākušas īstajā vietā, sākušas paspilgtināties un mijiedarboties ar gleznu, uz kuras bija uzklātas. Kolāžas krāsas un formas dejoja pa audeklu un to uzlādēja.

Terijs Frosts bija drosmīgs mākslinieks, jo, lai gan viņu, tāpat kā mūs visus, ietekmēja ārējie spēki, viņam bija arī sava vizuālā leksika. Taču iemesls, kādēļ saku, ka viņš bija drosmīgs, ir tas, ka viņš nekad nepaļāvās ne uz ārējām ietekmēm, ne uz savu leksiku. Tā vietā viņš nepārtraukti pētīja veidus, kā tās pārveidot, pavēršot jaunos virzienos. Viņa gleznu galvenā iezīme ir to priekpilnā noskaņa, taču tā nebija frivolitāte, bet gan prieks, kas liek sajusties dzīvam. Ar Terija gleznu cilvēks iegūst ne tikai mākslas darbu, bet arī tā radītāju.

Astoņdesmitajos gados Terijs radīja grafikas darbu sēriju ar nosaukumu „Duende”. Tas ir spāņu vārds, ar ko apzīmē spēcīgu esības apjausmu, kaisli, kas ceļas no zemes dzīlēm pa kājām un augšup pa ķermeni. Tā, manuprāt, Terijs izjuta savu daiļradi un pasaules novērojumus.

Lai to paskaidrotu sīkāk, vēlos citēt daļu no runas, kuru teica dzejnieks Pablo Neruda, saņemot Nobela prēmiju. Manuprāt, tā patiešām atspoguļo Terija attieksmi pret dzīvi.

“Dzeja nozīmē panākt pienācīgu līdzsvaru starp vientulību un solidaritāti, starp izjūtu un rīcību, starp cilvēka tuvību ar sevi pašu, cilvēces savstarpējo tuvību un dabas dotajām atklāsmēm”. Frostam bija pašam sava īsa frāze, kurā viņš bija koncentrējis savas pārdomas par dzīvi un kuru bieži atkārtoja: “Dzīve nav nekas vairāk kā ķiršu bļoda.”

Terijam Frostam bija daudz draugu, un starp tiem bija arī Marks Rotko, kurš brauca no pašas Ņujorkas, lai tiktos ar Teriju un citiem Kornvolas māksliniekiem.

Tāpēc man bija liels prieks piedalīties šīs izstādes tapšanā, jo draudzība vienoja ne tikai Frostu un Rotko, nesen esmu nodibinājis draudzību ar Keitu Rotko un viņas vīru Iļju, kas ir brīnišķīgs veids, kā noslēgt šo loku.

Pīters Grifins, Londona, 2019. gads